Kurvjzieža kontemplācijas

Aukstums mani paralizē - ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Iespējams, vaina ir asinsspiedienā, kurš mēdz būt zems, iespējams, apstāklī, ka asinsvadi atrodas pārāk tuvu ādai, iespējams, kādai somatiskai nervu patoloģijai. Bet, kad esmu spiesta rakstīt telpā, kuras temperatūra ir zem +18 grādiem, man diezgan drīz sāk stingt pirksti. Iesākumā cieš tiikai koordinācija, kļūdas sāk birt kā krusas graudi, pēc tam vispār pazūd kustības spēja. Impulsi sasprūst kaut kur neironos, un, lai trāpītu klaviatūrai, man ir ilgstoši jāberzē rokas. Vai jātur tās zem atgriezta karstā ūdens krāna, līdz dzīvība uz laiku atgriežas.
Gaisa temperatūrai noslīdot zem mīnus pieciem grādiem, man sastingst sejas muskuļi un es zaudēju mīmiku, daļēji arī spēju artikulēti runāt. Ļoti nepatīkama sajūta, īpaši tik pļāpīgam un vaikstīgam cilvēkam, kāda es esmu.
Polārās mittrenes stāsta kaut ko par "vēsuma radīto tonusu". Man aukstums atņem pēdējās tonusa paliekas, padara astēnisku, anestezētu un atrofē. Ķermeni, dvēseli, garu, visu, visu, visu.