Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien pusdienas laikā biju izgājusi apmest nelielu loku pa Šmerļa mežu. Rudenīgs vējš šalca zeltainajās lapās, pa koku zariem lēkāja treknas vāveres un nervozas žubītes, sirdi apvija saldsērīga melanholija. Piesēdu uz celma, izvilku no somas minerālūdens pudeli un jaunākos "Latvju Tekstus", juzdamās gana apgarota un vēl stiprāk apgaroties grasīdamās.
Biju jau gandrīz piebeigusi redaktora sleju, kad piepeši man blakus ar troksni no zara nokrita čiekurs. Pacēlu skatienu un pamanīju, ka pavisam bez trokšņa pa taciņu man tuvojas jauna tumšmataina sieviete sarkanā jakā. Pēc mirkļa tumšmate jau skatījās manī milzīgām melnām acu zīlītēm un ļoti pieklājīgi, pat nedaudz bikli jautāja:
- Sakiet, vai neesat šeit tuvumā redzējusi sievieti. Vidēja auguma, sarkanā jakā. Tumši mati un acis.
- Nē, - es atbildēju, un nodomāju, ka apraksts ļoti atbilst viņai pašai.
- Tas ir savādi, - viņa teica. - Jums vajadzētu viņu redzēt. Starp citu, es lietoju psihotropās vielas. Vai es jums šķietu dīvaina?
- Nē, - es atbildēju, jo man tā likās pieklājīgāk.
- Jūs domājat, ka tas man nevar kaitēt?
- Nē! - atbildēju trešo reizi. Pēc trim noliegumiem ir jādzied gailim un jāaizgaiņā spoki, manā gadījumā kabatā iezvanījās mobilais telefons, kuram es steigšu pieķēros, ar žestiem atvainodamās dāmai sarkanā, un atviegloti metos telefona sarunā, vērodama, kā sarkanais stāvs pamazām nozūd aiz kokiem un milzīgo, melno acu skatiens tam līdzi.