Kurvjzieža kontemplācijas

Bet dzīvē viss ir savādāk, Jūs jau zinat.
Un reizēm es iztēlojos savu ideālo nāvi. Tā ir atnākusi, un es esmu jau pietiekami veca, lai varētu būt kļuvusi kaut cik gudra, un pats galvenais - esmu šo iespēju arī realizējusi. Tas ir - kļuvusi kaut cik gudra. Manas krunciņas ap acīm un muti ir daudz dziļākas nekā tagad, āda ir plāna un mazliet dzeltenīga, matus es vairs neesmu pūlējusies krāsot, labākajā gadījumā sirmajās, saglaustajās šķipsnās vēl nojaušamas kādas aizpērno ilgviļņu paliekas. Es esmu mierīga un mazliet pagurusi. Mani, protams, moka kādas sāpes, taču tās nav tik stipras, lai aptumšotu apziņu vai izsauktu paniku. Es esmu atlaidusies uz dīvāna un skaidri zinu, ka pēc dažām stundām viss būs galā. Blakus ir kāds cilvēks, kurš man ir mīļš. Nez kāpēc spēju to iedomāties tikai kā sievieti. Slimnieku kopēja, meita, draudzene, skolniece...nezinu. Stipra, mierīga, nobriedusi, dzīvības pārpilna sieviete, vecumā, kad var dzemdēt un audzināt bērnus. Pietiekmi lietišķa, lai es nejustu mokošu kaunu par savas agonijas nepievilcīgajām fizioloģiskajām izpausmēm. Pietiekami tuva un cilvēciska, lai mūsu pēdējā vārdu apmaiņā saglabātos arī kaut kas personisks. Nekāda sentimenta, nekādu asaru.
Man pašai savukārt pietiekami daudz spēka, lai neiekristu komā, bet ne tik daudz, lai krampji turpinātos stundām. Īsi starplaiki, atslēdzoties dzīvībai būtiskajiem smadzeņu centriem. Sirdsdarbība, elpošana un uztvere apstājas ar minimāliem intervāliem. Esmu līdz pēdējam mirklim saglabājusi skaidru apziņu, pašcieņu un varbūt pat kādu nieku humora izjūtas.
Nja...