nu, bet vai tas, ka mums, te problēmas ir mazākas, nekā citur, nozīmē, ka tagad vajadzētu tā forši izgulties uz lauriem un gaidīt, kad kļūst atkal sliktāk, nevis iestāties pret regresu vai rīkoties, lai būtu vēl labāk? (piem., ja pieņems parādnieka rosinājumus, tad 1) nabaga grūtnieces tiks psiholoģiski tiranizētas un sodītas par savu izvēli (nekur neieslēdzas vīriņu līdzatbildība un viņu biedriska tiranizēšana), 2) tiks čakarēta veselība, novilcinot aborta veikšanu. Nemaz jau nerunājot par to perverso kontekstu, kādā sakarā šādi ierosinājumi vispār tiek veikti, kam, nez kāpēc man šķiet, ir visai mazs sakars ar rūpēm par LV sieviešu reproduktīvo veselību...