Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien beidzot bija tā diena, kad Lielais Melnais Pizģec nāca pār mani, un es gāju caur visu Vecrīgu, visa asarām tecēdama kā tāda Rīdzenes Staburadze un dženderiskās sīkgudrībiņas prātā glabādama (jo nekam citam tāpat tur vairs nebija vietas), turēju acis plaši ieplestas, lai tuša nešļācas pa visu krūtežu, un galvu bišķi atgāztu, lai deguns mazāk sarkst. Un es raudāju par visu, par šo pasauli, nolādēti sapisto un maucīgo, kur, dienišķo maizes garozu pelnot, tev nākas upurēt visu, kas patiešām šķiet svarīgs, un par savu pašas vājumu, neprasmi pateikt "nē", raudāju dusmās, nožēlā, bezspēcībā, naidā pret visiem asinssūcējiem, kas rijuši manu laiku un spēku pēdējos četros mēnešus,un nīgrumā pret sevi. Ja ticētu kādam dievam, tas arī tiktu iekļauts heitlistē.
Nu, vārdu sakot, viss (vai gandrīz viss) ir dirsā, un es rakstu no turienes, vīnu atkorķējusi, cerībā, ka rīt būs pietiekami lielas paģiras, lai citām ciešanām nebūtu vietas.