Kurvjzieža kontemplācijas

Šī diena vēl nav galā, šī baisā un lieliskā diena, kad es cēlos 5:30, lai pabeigtu darbus iestādei Nr.1, pirms traucos uz iestādi Nr. 2, kur arī nokļuvu īsi pirms deviņiem, skandalēju par to, lai dabūtu vajadzīgas telpas atslēgas, konstatēju, ka man nav iespējas izdrukāt reģistrācijas lapas, vicināju personu apliecinošos dokumentus, lādējos, visu atrisināju, pēc tam Ļoti Svarīgā Procesa laikā slepus šķirstīju iestādei Nr.1 vedamos papīrus, lai, kuņģim saraujoties kamolā, konstatētu, ka vienu čupiņu esmu atstājusi mājās uz klavierēm...vai dīvāna...vai gultas...vai datorgaldiņa...vai kaut kur citur savos 62 kvadrātmetros, skaļi, iespējams, pārāk skaļi nočukstēju ļoti rupju vārdu, klusināju somā vibrējošo telefonu (tajā nelaimīgie cilvēki no iestādes Nr.1 kliedza, ka viņiem steidzīgi vajadzīgi pie manis esošie papīri), lavījos gaitenī, zvanīju S, saskaņoju plānus, kaut kur izmelojos, kaut kur traucos, nokļuvu mājās, trīsreiz pārmalu dzīvokli (pēc huņņu ordām tas izskatītos labāk), visbeidzot ieraudzīju papīrus viscentrālākajā vietā uz dzīvojamās istabas galda, Emīlijai zem melnā dibena, iegaudojos, pagrābu, aiztraucos uz iestādi Nr.1, pie cilvēkiem ar bālām, bālām sejām, nodarīju, kas jādara, atvieglojumu sajutusi, satikos ar S, ielēju sevī puspudeli vīna, iesaiņoju alveju līdzņemšanai, atgriezos iestādē Nr.2, padarīju, kas vēl bija jādara, konstatēju, ka neesmu paņēmusi alveju, atgriezos mājās...šī diena patiešām vēl nav galā.