Kurvjzieža kontemplācijas

Slapjdraņķa dienas vēl pirmsgumijnieku ērā ir darījušas savu melno darbu pie manas imūnsistēmas. Šķaudu. Bieži. Ļoti, ļoti skaļi. Ar katru šķavu varu pārbiedēt ne vien kaķus, bet arī augšstāva kaimiņus. Dzeru zāļu tējas. Pārsvarā pretīgi rūgtas, piemēram, vērmeles, jo tās šķiet piederamies apcerīgajai smeldzei, kura no ķermeņa sasūkusies arī garā. Ēst negribas, jo viss apēstais pārvēršas par slikti samaisītu javas pļecku un iestieg kaut kur kuņģa apvidū. Strādāt gribas vēl mazāk nekā ēst, skumji noskatos uz uzšķērsto rakstu, kuru bija paredzēts glīti sastrukturēt un piebāzt ar atsaucēm.
Varbūt tas ir Providences sods par to, ka šogad neievēroju gavēni?