Kurvjzieža kontemplācijas

Šīdiena īsumā, šaurumā, spalgumā.

Darbi kā pa celmiem, serveris kārās un zuda, dators bremzēja, pati raudāju un lamājos. Vienu lapu Word dokumentā no gatavām rindkopām ar copy+paste lipināju kopā ilgāk nekā būtu vajadzējis, lai to pašu apjomu pārtulkotu.

Emīlija vēma kā fontāns, tika pie vetārsta, kārtējās analīzes, injekcijas, sistēmas, varbūt pie vainas nemaz neesot aizkuņģa dziedzeris, viss ir neskaidri, mokoši un dārgi.

Māte stāstīja, ka kokā pie loga, kur viņi ar patēvu sakāruši zīlītēm speķi, vakar esot bijusi cauna. Un norijusi to zīlīšspeķi. Es trīs reizes pārprasīju, vai tas tiešām nebija kāds no sētas kaķiem, bet nē, viņi vēl TĀDĀ marasmā neesot, ja, kaķis līdz piektā stāva logiem nemaz nevar pa tievajiem zariem uzlēkšot, un zvēriņš izskatījies tieši tā, kā enciklopēdijā caunas bildīte. Rīgas centrs, es zinu, pārpilns žagatām, sīļiem, ežiem, bebriem un vāverēm, tagad, izrādās, arī caunām.

Tā nu, lūk, man klājas šajā decembrī, kādu nezināmu brīdi pirms pasaules gala.