Kurvjzieža kontemplācijas

Rudeņus, ja tie ir kaut cik sausi, es tomēr mīlu (ne tik ļoti kā vasaras, protams), mani iejūsmina akumulētās enerģijas brāzmainā promtraukšanās. Tik fiziski un fizioloģiski sajūtams, ka ādas brūnais pigments pārpilns saules, tāpat kā augļu un dārzeņu sulīgie mīkstumi. Un tad var klaiņot pa visām tām gotiskajām rītu un vakaru miglām, sajūtot sevī kāda vieda apcerīguma potences, kas veiksmīgi sintezējies no vasaras atmiņām, kaislībām un piedzīvojumiem - pat tad, ja vasara bijusi kaislībām un piedzīvojumiem tik nabadzīga kā šī, no kuras pat atmiņas nav palikušas.
Un cilvēkus es rudeņos arī mīlu mazliet vairāk un mātišķāk kā citos gadalaikos.