Kurvjzieža kontemplācijas

Šķiet, ka šo peļveidīgo izdevās izglābt. Brīdī, kad viņš pīkstēdams ierāvās priekšnama kaktā, slēpdamies aiz mana zābaka, iestūmu Emīliju virtuvē un aiztaisīju durvis. Ignorēdama sašutušos rūcienus un ķepu rībināšanu, atgriezos pie sīkā-pelēkā un uzsviedu viņam kartona kastīti. Tad sameklēju kartona plāksnīti - noderēja zeķbikšu iepakojums - un uzmanīgi pastūmu kastītei apakšā. Pa spraugu pāris reižu izlīda nervoza astīte. Atstājusi savus gūstekņus katru savā telpā, devos atvērt darbistabas logu. Šo mirkli izmantoja Šarlote, paziņodama, ka ir sestdienas vakars, dzīve sauc, un jāmetas piedzīvojumos - ko tūdaļ arī izdarīja. Atgriezos priekšnamā, paņēmu ļoti nedrošo sprosta konstrukciju, aiznesu līdz logam un atvēru. Man liekas, ka naksnīgajā zālājā kaut kas klusi nopaukšķēja. Katrā ziņā - kastīte bija tukša, ja neskaita dažas bailīga paskata spiriņas. Brīdi vēlāk kaimiņš izgāja laukā ar suni. Suns uzrēja Šarlotei (droši vien kaut ko rupju) un viņa ļoti sašutusi atgriezās mājās. Mutē viņai nekā nebija.
Gadījumā, ja peļveidīgais ir palicis dzīvoklī, lai vaino pats sevi. Emīlija skraida apkārt uzbozusies un nikna, pārošņādama visus kaktus, tā ka izredžu viņam nav.
Bet es darīju, ko varēju, Visu Peļu-Žurku-Cirslīšu Dievs, ja!