Kurvjzieža kontemplācijas

Ikreiz, kad padzirdu (palasu), ka šāda vai tāda izglītība - sākot no svešvalodas un klūdziņpīšanas, beidzot ar kodolfiziku, - tiek vērtēta pēc principa "vai un kā tas palielina izglītojamā konkurētspēju darba tirgū", man gribas kā tādai NVO aktīvistei pieķēdēties kādā publiskā vietā vai uzlēkt uz bruņutransportiera un aurēt megafonā: "Apturiet cilvēku tirdzniecību!"
Nu labi, īstenībā, protams, ne gluži tik patētiski - vien riebumā noskurinos par ļaužu prātu sapī/išanos kādā dīvaini greizā vērtību sistēmā, kurai pēc verdzības oficiālās atcelšanas nevajadzētu būt pārāk aktuālai, bet redz, kā tomēr - ir!
Man nepatīk pasaule, kurā par zināšanu galveno (ja ne vienīgo) vērtību tiek pasludināta to spēja būt naudas pelnīšanas instrumentam. Man šī doma šķiet slimīga un bīstami vedinošana uz pašas dzīves padarīšanu par darbarīku - tā vietā, lai to dzīvotu. Nerunāsim pat par to, ka būtu neiespējami iedomāties, piemēram, seno Atēnu brīvo pilsoni dodamies izzināt debesu sfēru griešanās pamatprincipus vai matemātikas teorēmas nevis tāpēc, ka viņam tas šķiet interesanti, bet tāpēc, ka šīs zināšanas (vai pat melīgs apliecinājums, ka viņam tādas piemīt) viņu padarītu par labāku darbarīku kāda cita acīs.
Mēs esam iestiguši labprātīgas verdzības laikmetā, vergu domāšanā un pat lepojamies ar to - lūk, kas man šausmina teju ne ikreiz, kad dzirdu pieminam diploma vai izglītības "vērtību tirgū".