Kurvjzieža kontemplācijas

Un tagad man neizturami gribas likt eksāmenus. Tos senlaiku klasiskos - kur biļetes jāvelk. Nu, tā, ka tu iepriekšējo dienu esi nolēmusi veltīt tikai mācībām, ierakusies konspektos un grāmatās, un tad ir periods, kad tu nemitīgi lec augšā un skrien uzvārīt kafiju vai uzsmērēt maizītes, vai vismaz sameklēt ledusskapī koservu bundžu. Un tad tu mēģini sevi disciplinēt un noskaņoties, ka tagad gan es līdz pulksten cikiemnutur tikai mācīšos, bet tad tu saproti, ka ir vitāli svarīgi tieši šobrīd izmazgāt blūzīti un zeķubikses, citādi nebūs, ko uzvilkt, rīt uz eksāmenu ejot. Un pēc tam tu rūpīgi slauki putekļus un atgādini sev, ka jāmācās, jāmācās, jāmācās, jo vairāk kā pusi biļešu jautājumu tu galīgi un pavisam nejēdz, stulbais skuķi! Un tad tu atkal apsēdies pie grāmatu un konspektu kalna, ieskaties jautājumu sarakstā un saproti, ka to visu taču nemaz nav iespējams sajēgt, ja vien tu neesi viens no tiem sen, sen mirušajiem onkuļiem. Un tad tu piezvani AT un uzzini, ka viņa jūtas tāpat, un ka droši vien viņa rīt nemaz to eksāmenu nenoliks. Un tad jūs kādu brīdi spriežat, vai nevajadzētu mācīties kopā, jo viņai ir teksta fragments, kas attiecas uz 13.2. jautājumu, bet tev savukārt ir aizdota grāmata, kurā ir VISS, kas jāzina 17.1., 19.2 un 8.1. jautājumā. Nujā, bet tad jūs norunājat, ka ir jau pārāk vēls un ka gan jau kas būs, tas būs, ne pirmo, ne pēdējo reizi galu galā. Un tad līdz kādam nakts vidum tu mācies, pa brīdim krītot panikā un pa brīdim jūtoties šausmīgi gudra...Un tad tev uznāk nepārvarams miegs, un kļūst pilnīgi vienalga, kā tur rīt tas eksāmens beigsies. Un pamodusies tu vairs lāga neatceries, ko tu zini, ko - nezini, tāpēc nevari vairs pat koncentrēties uz vēlmi izvilkt vienu konkrētu biļeti. Kuņģis protestē pret kārtējo kafijas trieciendevu, bet ies nu kāds viņu klausīt. Ģērbdamās tu četras reizes pārbaudi, vai somiņā ir pildspalva un ieskaišu grāmatiņa, un šausmīgi sagribi, lai eksāmens ir JAU nolikts. Nu, un tad tu aizej līdz fakultātei, kādu brīdi dalies panikā un konspektos ar kursabiedriem starp smēķētavas zaļajām sienām, un tad ir jāiet auditorijā. Iegājusi tu nervozi uzsmaidi pasniedzējam un divas reizes atkārto savu uzvārdu - tāpat uzrakstīs nepareizi, bet ko tur lai dara, un tad tu skaties uz izvilktās biļetes numuru un mēģini atcerēties, vai tā ir tā, kuru tu ļoti gribēji, vai tā, kuru tu ļoti negribēji izvilkt. Un, tikusi vietā, tu kādu brīdi nožēlo, ka neesi sagatavojusi špikeru kaudzīti - iedzīs tak reiz kapā tas sasodītais slinkums! - bet tad pamazām atceries, ko esi lasījusi no un par tieši šiem onkuļiem un tieši par šīm problēmām, un kad sāc aprakstīt Apdomāšanās Lapu, no kaut kurienes ierodas Iedvesma, un tev pēkšņi dzimst dažas Ārkārtīgi Oriģinālas domas, un tas nekas, ka visticamāk kāds tās ir izdomājis jau divarpus tūkstošus gadu pirms tevis, un tās ir iekļautas kādā antoloģijā, kuru tu pretēji pasniedzēja ieteikumam, neesi papūlējusies izlasīt.
Jā, un tad ir tava kārta atbildēt, un tu pat nepaspēj atjēgties, ka viss jau ir galā un - sasodīts! - viena no tavām superīgajām domām palikusi nepateikta, ai, bet gan jau citreiz. Un tad tu izej no auditorijas un maiguma pilnām acīm veries svaigajā ierakstā ieskaišu grāmatiņā. Vēl jāsagaida trīs kursabiedri, un tad jūs iesiet dzert alu. Nekas, pilnīgi nekas nespēj sagādāt cilvēkam tik brīnišķu izjūtu gammu kā nolikts eksāmens!