![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Manikīre maniem asinssarkanajiem nagiem uzkaisīja sudraba lāsumiņus. Gribēju jau iebilst, ka izskatīsies vulgāri un lēti, bet tad sapratu, ka man piestāv. Arī spilgti sarkanas lūpu krāsas un karājošies auskari manai māmuļai allaž likušies vulgāri un lēti. Bet - ticiet vai nē - man piestāv. Un vēl man piestāv eksaltācija. Un dienvidniecisks laiskums. Un siltums. Un vīns, vīrieši un dziesmas.
Reizēm es domāju, no kurienes - no kādām senču hromosomām - man visas šīs iekāres pēc grabuļiem un spīguļiem, pēc viegluma un spilgtuma, kas tik ļoti nomāc latvisko zemes toņu gammu un protestantisko darba tikumu? Visdrīzāk jau no kāda čigānu muzikanta, ar kuru reiz kaimiņu kāzās sagrēkojusi jauna Kurzemes zvejnieksieva, pie nemīlēta vīra izgājusi. Gan jau, ka tieši tā arī bijis. Un tā muzikanta māte un māsas - rupjas kā nātres ceļmalā, bet spilgtas kā mēslu vaboles - viņas mācēja dejojot plecus purināt, kā es to vienmēr esmu mācējusi un mācēja kārtīs nākotni zīlēt, kā es to vienmēr esmu mācējusi. Un viņām nebija kurpju, izņemot tikai to vienu pāri, kas velkams ziemās, un arī tad ne vienmēr, un no ziemām viņas baidījās - katra no tām varēja izrādīties pēdējā. Viņām nevajadzēja ligzdu, pietika ar kulbu un dažām vietām, kur gribējās atgriezties. Pilsētas viņām patika vairāk - tur bija gadatirgi un dzīvība, tomēr arī pļavas un mežus viņas pazina kā savu asinsriti, kā savus sirdspukstus. Gan pieburamajai dzirai mācēja zālītes sameklēt, gan tai, ar ko asiņošanu apturēt.
Jā, un reizēm man liekas, ka kādu no viņām es jūtu dziļi zem daudzajām čaklo viensētnieku zemnieku un zvejnieku paaudzēm, un tad man gribas savilkt raibus brunčus un pažvadzināt vara monētiņas uz krūtīm. Tā lēti un vulgāri.
Reizēm es domāju, no kurienes - no kādām senču hromosomām - man visas šīs iekāres pēc grabuļiem un spīguļiem, pēc viegluma un spilgtuma, kas tik ļoti nomāc latvisko zemes toņu gammu un protestantisko darba tikumu? Visdrīzāk jau no kāda čigānu muzikanta, ar kuru reiz kaimiņu kāzās sagrēkojusi jauna Kurzemes zvejnieksieva, pie nemīlēta vīra izgājusi. Gan jau, ka tieši tā arī bijis. Un tā muzikanta māte un māsas - rupjas kā nātres ceļmalā, bet spilgtas kā mēslu vaboles - viņas mācēja dejojot plecus purināt, kā es to vienmēr esmu mācējusi un mācēja kārtīs nākotni zīlēt, kā es to vienmēr esmu mācējusi. Un viņām nebija kurpju, izņemot tikai to vienu pāri, kas velkams ziemās, un arī tad ne vienmēr, un no ziemām viņas baidījās - katra no tām varēja izrādīties pēdējā. Viņām nevajadzēja ligzdu, pietika ar kulbu un dažām vietām, kur gribējās atgriezties. Pilsētas viņām patika vairāk - tur bija gadatirgi un dzīvība, tomēr arī pļavas un mežus viņas pazina kā savu asinsriti, kā savus sirdspukstus. Gan pieburamajai dzirai mācēja zālītes sameklēt, gan tai, ar ko asiņošanu apturēt.
Jā, un reizēm man liekas, ka kādu no viņām es jūtu dziļi zem daudzajām čaklo viensētnieku zemnieku un zvejnieku paaudzēm, un tad man gribas savilkt raibus brunčus un pažvadzināt vara monētiņas uz krūtīm. Tā lēti un vulgāri.