Nespēja pateikt nē potenciālai naudai mani novedusi pie tā, ka brīžos, kad neskrienu darbos kā ekstazī sarijusies bite, sēžu uz ķeblīša un klusiņām kunkstu visādus sliktus vārdus, pa starpām iebrēkdamās: "Pa kuru laiku?! Pa kuru laiku?!"
divi_gToties ir, ko darīt, un tas ir svētīgi. Bezdarbība tikai rada augsti dulnām domām :D
kriiAizvien vairāk pārliecinos, ka tas nav par mani. Ja mani nemoka naudas trūkums, tad harmoniskāku un apgarotāku psiholoģisko stāvokli kā tajos brīžos,kad man nav nekādu obligāti veicamu darbu, nespēju pat teorētiski iedomāties.