Kurvjzieža kontemplācijas

Jā, un tad tu nejauši atrodi aiz spoguļgaldiņa aizkritušu auskaru, kuru pirms daudzām nedēļām biji izmisīgi meklējusi, un tava gandrīz perfektā atmiņa izrok no arhīva kādu ledainu ziemas rītu pēc daudzos krogos izsēdētas nakts un kādu, ar kuru skūpstījies un nolēmi neticēt solījumam: "Es tevi sameklēšu" - jo, ja pārāk notici, pēc tam ir skumīgi, un šoreiz taču tu zināji, ka neesi nosviedusi pat kurpīti uz kāpnēm, tik vien kā - labākā gadījumā - iesmaržotu mutautiņu, bet, nu jā - viņš sameklēja, demonstrēdams Megrē cienīgu izveicību, un jūs skūpstījāties vēlreiz, un tu nedēļām trallinādama ikrītiņu vēri vaļā e-pastkastīti un pēc tam vēl nedēļām īgni un nervozi klikšķināji "refresh", līdz sapīki un pārtrauci šo neauglīgo nodarbi, un tu atceries, ka tev bija jābūt arī viņa telefona numuram, paskaties spogulī, pielabo lūpu krāsojumu un nolem, ka 70% fertilā vecuma vīriešu varētu justies tikai iepriecināti par tavu vēlmi padūdot, un tad tu sev uzsmaidi, saņemies un zvani, un viņš ir pārsteigts un mazliet apjucis, un tava vidžināšana noplok kā sodas burbulis pankūku mīklā, uz jautājumu:"Kā tad īsti klājas?" saņemot atbildi:"īstenībā jau ne visai...bet tas ir garš stāsts", un tu izmisīgi mēģini neveiklo pauzi padarīt pēc iespējas mazāk stulbu, bet diezkas jau nesanāk, un tu klusībā lādi savu sasodīto neattapību, un tavs mēģinājums būt izpalīdzīgai un jaukai atduras pret:" Citiem nav jārisina manas problēmas", un tu saproti, ka tagad jebkas, ko tu pateiksi, izskanēs netaktiski un lieki, un, ja klusēsi, tad vēl jo vairāk, un tu izmisīgi mēģini caur telefona klausuli nosūtīt kādu sapratnes, maiguma un atbalsta signālu, bet tie stulbie vīrišķi taču neko nesajēdz no telepātijas, un viņš noteikti nav izņēmums, un vispār ir tikai dabiski, ka šobrīd viņam ir gandrīz vienalga, kā tu tur jūties ar savu sapratni, maigumu un atbalstu, un varbūt viņam nebūtu gluži vienalga, ka tev nav vienalga, kā jūtas viņš, bet to pateikt praktiski nav iespējams, un tu visbeidzot ar dažām neveiklām frāzēm atrodi iespēju sarunu piebeigt kā tādu pussabrauktu taureni - lai nemokās, un tad tu izmisīgi un nikni triec savu svaigi atrasto auskaru pret spoguli, un nabaga sudraba nieciņš atkal kaut kur dzinkstēdams aizkrīt, un tu paņem lietussargu un izej ārā pastaigāties, jo pret pašas nogurumu, pārsalumu un izmirkumu tev ir savi nekļūdīgi paņēmieni.