Kurvjzieža kontemplācijas

Jau četrus gadus cenšos piejaucēt šo dzīvokli, tajā ir ieviesušās man piederošās lietas, man piemītošā nekārtība, uz virsmām mētājas manas matusprādzes un manu kaķu vilnas kumšķi. Laiku pa laikam es kaut ko beržu un spodrinu, kasu no vecajām mēbelēm pagājušā gadsimta pelējumu, vaskoju grīdas, trenkāju mājasgarus ar asi smaržojošiem pulieriem, pārspraužu aizkarus, nokrauju palodzes puķpodiem. Bet vēl aizvien naktīs mani modina parketa krakšķi un gar gultu dejojošas ēnas, savukārt, simtgadīgās mēbeles demonstrē senilu īgnumu, kas reizumis pāraug neslēptā naidīgumā. Es nerunāju tikai par kumodes regulāri piebriestošajām atvilktnēm, kuras var atdabūt vaļā, tikai apsēžoties uz grīdas vai saliecoties noteiktā leņķī, lai velkot palīdzētu viss ķermeņa svars. Varu pat kautri noklusēt baiso piedzīvojumu, kad romantiskas vakariņas intīmā gaisotnē pārtrauca lielais guļamistabas spogulis, izšļūkdams no eņģēm un izsēdams sviestmaizes pa visu istabu. Pēdējo aizvainojošo izgājienu, no kura joprojām neesmu atguvusies, izspēlēja viesistabas bufete (1913.gads Parīze, pasūtījuma darbs), kas, pagaidījusi, lai sakrauju plauktā nomazgāto porcelānu(mazcietusi Kuzņecova servīze un daži ārkārtīgi skaisti šķīvji no angļu un franču jūgendstila kolekcijām), noklakšķināja slēdzeni un lika saprast, ka es traukus vairs nekad neredzēšu. Esmu mēģinājusi pierunāt, izmantot plaķenes, skrūvgriezi, pinceti un vēl pusduci metāla priekšmetu, taču aizvien šķiet, ka bufete šķīvjus labprātīgi neatdos. Un, vai iespējams izņemt slēdzeni, nesabojājot simtgadīgās durtiņas, nav ne jausmas.