Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt ciešanu apskaidrotā viedumā domāju, ka nekad vairs nesmiešos par vasaras nīdējiem un neuzskatīšu viņus klusībā par nīkuļiem. Jo var taču gadīties, ka cilvēkam vienkārši ir tik ļoti atšķirīgs gēnu komplekts (varbūt viņa vecvecmāmiņa sagrēkojusi ar vampīru?), un tad nekāda psiholoģiskā pašpalīdzība un autogēnie treniņi nelīdz, visi NLP guru izmisīgi plāta rokas un "pamain' attieksm'!" sprūst viņiem rīklē. Fiziskās ciešanas ir stipras kā klints, labo nodomu ceļu tās pagriež bezcerības elles virzienā. Un es spēju noticēt (kaut nespēju iztēloties), ka ir būtnes, kam gaismas pielietas zilas debesis, plaukstoši ziedi un mērens trīsdesmitgrādu siltums liek mokās elsot un gārgt, un ilgoties pēc tādiem baisiem rītiem kā šis, kad pasaule pārvērtusies tumšā, ledainā, slapjā un trūdošā slīkoņa pakaļcaurumā. Nekad, nekad es par viņiem nevīpsnāšu, jo iespējams, ka tās piecas dienas gadā, kad es jūtos patiešām labi, viņiem šķiet tikpat briesmīgas kā man apmēram trīssimt šodienai līdzīgo.

Man ir aiztūcis deguns un kakls, asinsspiediens nespēj uzdabūt ne lāsi augstāk par ceļiem, acis asaro un pirksti stingst. Esi sveicināts, dzimtenes pavasari!