Kurvjzieža kontemplācijas

Reizumis pie manis un manī atnāk kādas teju ne bezgalīgas iecietības brīži. Ārkārtīgi viegla un labvēlības pārpilna sajūta, kas ļauj ar naivu maigumu vērot kaut vai garāmgājējus uz ielas un būt atsvešināti līdzjūtīgai visām viņu cilvēciskajām kaislībām un vājībām. Tā, it kā es jau būtu mirusi. Vai vismaz prātu izdzīvojusi večiņa laimīga smaida peļķītēm acu vietā.
Atnāk un pāriet, protams, neesmu jau nekāds jaukumiņš, kā zināms.
Tas, ka pāriet - vai tas aiz tam, ko kristieši sauc par iedzimto grēku? Man aizdomas, ka uz to pusi.