![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad atveru logu un istabā ieplūst aukstais āra gaiss, no kaktiem sāk atskanēt sprakšķi un brakšķi - itin kā kāds staigātu, parketu čīkstinādams. Īsti neizklausās pēc viena veca senlatviešu Lauska sarkandegunaina večuka paskatā - drīzāk pēc bariņa mazu, sabiedētu mājasmošķu -elfu vai troļļu, kas pārskrien no viena istabstūra uz citu siltuma meklējumos. Māsiņas Brontē, uz dīvāna tupēdamas, vēro viņus spulgām, ieplestām acīm. Tikai es, muļķe, neko nevaru saskatīt.