Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār jāatzīst, ka mēs ar manu ķermeni saprotamies diezgan labi. Man viņš patīk - neliels, kompakts, viegli uzturams, ērti pārvietojams, arī dizainam ne vainas. Viņš ar skumīgu iecietību pieņem mana dzīvesveida neveselīgās īpatnības, es, savukārt, viņu nenosodu par tiem dažiem centimetriem, kuri varēja izkārtoties citādi, paciešu alerģijas un sanīkumus ziemas periodos, un esmu iemanījusies pārvarēt vai pat pārvērst priekšrocībās nelielos izmērus un minimālo kravnesību.
Jāpiezīmē, ka mūsu attiecības ir manāmi uzlabojušās, kopš esmu iepazinusi sīkās blēdības, ar kurām ķermenis manipulē, izmantodams savu hormonu laboratoriju. Atzīšos, ka šis ārkārtīgi varenais bioķīmisko ieroču arsenāls diezgan ilgi nodrošināja ķermenim gandrīz neierobežotu varu pār mani, liekot mūsu attiecībām dažbrīd kļūt gandrīz naidīgām. Tagad es saglabāju smaidu un veselo saprātu visās hormonālā cikla fāzēs, kaut arī mīļā miera labad paklausu un daru visu, ko ķermenis no manis sagaida. Viņš galu galā ir tik prognozējams!
Sveicinādamās ar datorpuisi, ieslīpi skatos no skropstapakšas un smaidu - tātad estrogēnu fāze, progresēs un turpināsies apmēram 10 dienas.
Nokavēju darbu ievērojami vairāk kā parasti, jo pusotru stundu esmu trinusies gar spoguli, iedvesmoti krāsodamās, trallinādama:"Es meitiņa kā rozīte..." un palaikam jūsmīgi nopūzdamās: "šito krāšņumu, šito jaukumu!" - tātad olšūna sākusi savu ceļojumu. Trīs ļoti auglīgas dienas.
Pārstāju dūdot zemā balsī, atbildot uz telefona zvaniem, sapņaini vērties uz Cerutti Si reklāmas puisi un padaru nedēļas laikā uzkrājušos darbus - tātad auglīgais periods garām, taču estrogēni vēl nav noplakuši.
Ejot pa ielu, valgām acīm blenžu uz mīksto rotaļlietu veikalu skatlogiem vai izdvešu:"Kāds burvīgs kucēns! Drīkst paglaudīt? Utjiutjiutji, jaukumiņ!" - tātad progesterona fāze. Jādzer daudz bezalkoholisku šķidrumu, lai novērstu plakstu pietūkumu no rītiem un sāpes krūtīs.
Sēžu pie televizora un stumju mutē jau otro šokolādes tāfelīti, pārslēdzot kanālus, ieraugu tumšmatainu sievišķi baltā kleitā, kas, izvalbījis acis pret debesīm, kliedz:"Hosē Ignāsio, tu esi izpostījis manu dzīvi!", pēkšņi saprotu, ka es taču esmu tāda pati lūzere kā tā meksikāņu zoss un sāku aizgūtnēm raudāt - tātad šovakar vai rīt, pirmajā maksimāli nepiemērotajā brīdī, sāksies mēnešreizes. Pārceļam rītdienas randiņu uz piektdienu.
Njā - nav nekā ērtāka un prognozējamāka par sievietes ķermeni!
:)