Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt piecēlos pietiekami agri, lai pusseptiņos jau kaķi būtu pabaroti, kafija padzerta, grāmatiņa palasīta, un varētu apvilkties šosezon pirmoreiz garās treniņbikses un doties skriet, kamēr lampas un zvaigznes lēnītēm dziest. Pasaule gan neuzvedās kā dziesmiņā, no šausmām un miera nebija ne miņas, debesis pamazām kļuva arvien zilākas, pilsēta modās laimīgi staipīgiem krakšķiem, sētnieki švīkstināja slotas pa lapām, uz zemām palodzēm sēdošie minči steidzīgi atblusoja kažociņus un nervozi bungāja rūtis, dažas mājas ziemīgi oda pēc dūmiem, Ziedoņdārza mēness baloja pār rozēm, viņam apkārt pamazām sarka spalvu mākoņi un lidmašīnu skrāpējumi, tās bija četrdesmit minūtes pavisam privātas laimes.