Kurvjzieža kontemplācijas

Šis bija rīts, kad sāku ātruma treniņus, jāatzīst, gan bez hronometrēšanas - pirmkārt tāpēc, ka man vienīgais hronometrs ir mobilajā telefonā, bet skriet ar atvāztu telefonu saujā nav ērti, otrkārt, tāpēc, ka negribējās sagraut pēdējās pašapziņas paliekas. Izvēlējos vissaudzīgāko režīmu - pēc iesildīšanās 4X400 metru "sacīkšu tempā" ar 200m lēnajām pauzēm. Pēc ceturtā četrsimtnieka atspiedos pret koku, atcerējos vidusskolu un droši vien atkal būtu jaunības nostalģijā apvēmusies, ja vien kuņģī skalotos kas vairāk par rīta kafiju. Nu, nekas - jācer, ka nākamreiz būs vieglāk. Citādi es te visulaik trenēju izturību un mazliet arī lokanību un līdzsvaru (jogas kripatas), taču ātrums, spēks, veiklība un reakcija turpina degradēties.

hmmm, darbs šorīt kaut kā riebjas drusku mazāk, laikam sāku pierast.