![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen sapratu, ka mēdzu iemīlēties reliģijās un tām līdzīgās metafiziskās sistēmās, bet man liekas absurdi kādu no tām pieņemt par vienīgo patiesību un padarīt par savu dzīvesveidu, tas būtu apmēram tas pats, kas mīlēt tikai vienu cilvēku, vienalga, vīrieti, bērnu vai māti, un viņa dēļ atteikties no mīlestības pret visiem citiem, vēl vairāk, izsludināt tos citus ārpus cilvēciskās esamības, protams, analoģija ir nepilnīga un drusku muļķīga, bet nu tieši tā es jūtos.