Kurvjzieža kontemplācijas

Fabula par lapsām

Krāšņais Kurvjziedis

Fabula par lapsām

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
- Da nu nafig tās vīnogas! Tāpat visticamāk zaļas un skābas! - Noteica Lapsa Kuplaste, trīsreiz palēkusies un atkritusi ar dibenu uz mauriņa.
- Ha! Tev vienkārši slabo aizsniegt! - Iespiedzās Lapsa Rudaste. - Mīkstā! Lūzere!
Un Rudaste lēca. Lēca ne trīs, bet trīsdesmit reizes. Un tukšā piezemējās visas trīsdesmit, ja ne trīsdesmit trīs. Krita uz dibena, atdauzīja ķepas un asti. Izsita zobus un samežģīja sprandu. Visbeidzot trīsdesmit sestajā reizē uz mēles patrāpījās vīnoga. Negatava, bet jau iepuvusi.
- Jiebīga! - šļupstēja Rudaste, saviebusi bezzobaino purnu. - Tkāba un jiebīga.
Tad viņa ieraudzīja Kuplastes smīnīgās ačteles un uzboza kažoku, cik jaudādama.
- Totiet et vitmad neetmu lūdeje, bet gan CĪNĪTĀJA! - viņa izdvesa, apkopojusi pēdējās pašapziņas atliekas, un kliboja prom uz alu. Pasmilkstēt un salaizīt brūces.

Hmmm, starp citu nekad neesmu ticējusi, ka lapsas ēd vīnogas.
  • Gadās. :) Un, ja lēkāšana dara tādu pašu prieku kā vīnogas, tas noteikti ir tā vērts!:)
    • Jā, nu prieks neaprakstāms- Tu lec un zini, ka lec pakaļ puvušai vīnogai.
      Man jau šķiet, ka mēs vienādiņ labi zinām, kad vīnogas ir gatavas un ir vērts lekt un kad nav. Tikai sazin kādu iemelslu dēļ personīgi es parasti lecu pakaļ puvušajām. Vairākkārtīgi...
    • Ak jā, un ir jau vēl viens variants.
      Karājās vīnoga, deguna galā. Zini, ka smuka, bet negrašīga. Iekšpuse negaršīga. Bet ņem. Un ēd.
Powered by Sviesta Ciba