Pa Jelgavas ielām kā pro.

Lasu sliktāko grāmatu savā burtuprasmes vēsturē. Interesanti.

Current Mood: curious

Puteklītis ir fisforšākais.

Vienmēr gribēju pilnu māju dažādu ļaužu. Lai nāk, lai mācās un māca, dalās un gūst, lai ir aprite un dzīvība. Tagad tā riktīgi ir. Un es nepriecājos. Kad nav savējo blakus, grūtāk piedzīvot.

Vakar Liepājas naktī ar ērmriteņiem ripojām. Negaidīti piebiedrojās vēl pusotrstāvīgs draudziņš. Tik skaisti ripo tieši naktī!


Un vienalga pirms gulētiešanas sūdīgi. Nezināju, ka tā var kontrastēt viena ķermeņa ietvaros.

Tik daudz informācijas, tik daudz informācijas! Viens teikums, pieci jaunumi. Piekūstu, grūti uztvert, bet tik klausos un dzeru, dzeru, dzeru viņa stāstus. Degradācija - nekāda. Bomzis - sauc kā gribi, es saku, ka nē. Izglābis Brīvības pieminekli, uzstutējis Ventspili uz kājām. Es jau satraukumā trīcu, kas būs tālāk.
Viņš ir mana rakstīšanas nākotne!! Staigājošs romāns! Ikstenai tas bija Dz.Sodums, man - Valdis.
Pasaule, es jums kādreiz parādīšu Valdi!

Labi, ka nenomazgāju kartupeļus*, būtu vēl visa labā garša aizmazgāta.
/Valdis/

* pirms vārīšanas ar mizu

11 gadīgu puiku tur pagrabā, kamēr pa viņa griestiem/virtuves grīdu smaidot un dungojot, un neko nenojaušot, nolaupītāja sieva un bērni taisa brokastis. Tajā pašā laikā otrā pasaules galā mazā pārtikas veikaliņā pircēji spiesti klausīties ABBA un pērk lētāko alu.

Pēc 2 gadu turēšanas gūstā bērna līķīti iesvieda skābē.

Ugandā grib aktivizēt likumu par nāves sodu gejiem un lesbietēm.

Šodien apgūlos un stundu skatījos sejā dzīvībai. Tik smieklīga!
+ cik skaista bija dzīve, kad vienīgās sāpes bija fiziskās.

Nu jau smagākā versijā.
Iedomājies ainiņu - meitene sēž krāsns mutē. Apķērusi ceļus, ļoti domīga, bet ne aizdomājusies (acis nav sastingušas vienā punktā, kaut kur skraida apkārt). Kaut kur aiz muguras gail sarkanas (kādas tad vēl..) ogles. Un ap viņas galvu kaut kāda kustība. Nedaudz koncentrējot skatienu ogļu gaismā var redzēt asfaltētu ceļu, kas pa kreiso ausi meitenei ieslīd iekšā, pa labo tādā pašā ātrumā slīd ārā.

Vareni iesprūdu dzejolī. Rakstu par 'būt ceļā', bet visu laiku kaut kur smadzenītēs čust mājas pussagruvušais pavards ar nelielu liesmiņu mutē.
Sauc, sauc tas ceļš, asfalta smārds nāsīs, putekļi ausīs un iesauļotas smieklu grumbiņas ap acīm. Konservi, miskastes, telts, ceļš ar lielo R. Ceļa stabiņi sitas pret acu zīlītēm un kņudina laika sajūtu. Kur nokļūsi, kad nokļūsi, kas sagaida aiz stūra? Un es visās ielpās un izelpās ļaujos ceļam, ļaujos, kamēr izļaujos burtos. Viss kārtībā līdz mirklim, kad ieklepojas mājas pavards. Nu lai jau klepo, izcelšu skaistu bināro opozīciju. Kā tad! Ej nu saproti, ko tas pavards tur gvelž. Atvadās, aicina, liek aizmirst, piesien?! Nesaprotu vairs, bet pabeigt gribu (cik naivi mēs iedomājāmies, ka varam pabeigt ceļu.. nav jau pasaulē lielākais cementa Jēzus)! Iešu uzpīpēt uz balkona, ko mājās nekad nedaru (bet jādara nedarītas lietas, lai atnāktu neatbildētās atbildes) un ceru, ka atradīšu.

Un pa virsu tam - izplēšu lapas no svešas dienasgrāmatas.

Manas kājas jau līdz ciskām bija iegrimušas neesošajā sniegā. Drebuļi, bet pārāk nejūtu, jo ir pārāk jautri šajā pārāk fantastiskajā dienā. Kad tieku līdz vienkāršajai, bet tomēr skaistajai ķieģeļu sienai vienkārši atspiežos, jo ceru iegūt ko pavisam vienkāršu - balstu. Un tad tas puika man aiz apkakles sagrūda 2 kg neesošā sniega. Šitie mani spiedzieni šitik sen nedzirdēti šitā spēja pamodināt manī visu ķircīgo garastāvokli. SKRĒJĀM ! :D:D:D

Es gribu iemācīties, ko nozīmē katra zāles stiebra čaukstoņa. Kā Mauglis. Tad mierīgi bez visādām valodām iztiktu. Daudz vieglāk un, galvenais, vajadzīgāk! Saprast dabu - pēc tā būtu jātiecas katram Zemes iedzīvotājam. Bet ko viņi? Viņi tiecas aizbraukt uz Ēģipti, uzcelt pie ezera divstāvu māju, apprecēties, veidot ģimeni, radīt bērnus, kuri mācīsies dažādas valodas un no dabas valodām neko nesapratīs.

Aizrāvusies Rozīte turpin'ja savu ceļu. Nafig viņai palikt pie dzērušiem prinčiem? Ķieģeļu taka aicināja viņu tālāk mežā. Un kas par to, ka tur vilki dzīvo? Zaķi tiem uzkliegs, un viss nomierināsies. Tagad apklusti, lai mežs spētu elpot! Aizrāvusies Rozīte jau sen aizskrēja uz kuģi, niknie zaķi viņu nepanāca (viņi bija apvainojušies, ka Aizrāvusies Rozīte nosita uzmācīgos vilkus. Apnika tā rūkšana). PARAUJ Rozīti!!!

Pie****** jau eee.....
A kas tad īsti man ir piegriezies? Ā - skaļā klaviatūra un krākšana. Es nekrācu, mans mīļākais cilvēks krāc. Nolādētā miega upe..rauj mani..ellē. Negribu gulēt. BAIL GULĒT!!! Es nespēju pamosties no murgiem. Tie izsūc visus manus spēkus. Nākošajā dienā izskatos pēc piecreiz apēstiem makaroniem. Nu vienkārši nespēju pamosties. Slīkstu, elpot grūti. No rīta tāds nosvīdis cilvēciņš, nu drīzāk kaut kas cilvēkveidīgs. PALĪDZIET!!

Sāku kaut ko jaunu. Beidzot!!