| Parādi man taisnāko ceļu uz nāvi. Jau smaržo pēc baltiem ziediem. Atveries man. |
[Feb. 21st, 2019|09:36 pm] |
Gribētos aizmirst un saprast, bet atmiņa dara savu. Es atceros brīdi, kad turēju viņu savās rokās pēdējo reizi. Es atceros un nesaprotu. Krūškurvis cilājās, elpa pēc elpas, arvien mazāk elpas. Skauju vēl un vēl, bet viņa paliek arvien aukstāka. Pēdējos vārdus es palaidu gar ausīm.
Tagad esmu atpakaļ upes krastā. Sēžu zālē, ir silts. Ūdeņi turpina velties uz priekšu. Daudz domāju par viņu. Gaidu arī savu nāvi, bet laiks velkas. Gaidu pacietīgi. |
|
|
