tas, ka es nopelnu divreiz vairak neka pirms pusgada, manī ir tikai dubultojis sasutumu, par to, cik tomer maz es vispar varu atļauties nopirkt.

man visai bieži ienāk prātā doma, ka es varētu izdarīt kaut ko absolūti nepieklājīgu un aizvainojošu. piemēram šodienas sapulcē, kamēr ēdu šokolādes konfekti, iedomājos, ka varētu plati pasmaidīt un teikt, ka tagad man zobi ir tādi paši kā tev (citai kolēģei). Tad es iedomajos visu to sasutumu, ar ko man naktos pec tam sastapties un man nak smiekli un es nosarkstu pie sevis. bet ši keceriga doma mani paliek un neatstajas.
tapat ir ar visiem politkorektumiem. man automatiski izstradajas antiviela pret visu, ko man grib pasniegt ka pareizu, cienijamu un tolerantu.

kopš es šeit strādāju, man arvien skaidrāk rādās tas, cik maz kas vispār ir iespējams. cik maz ko cilvēki spēj (un grib) īstenot no saviem principiem, ko paši uzskata par ideāliem. agri vai vēlu viņi nonāk līdz absurdam - cīnoties pret diskrimināciju, viņi sākuši ienīst astoto martu. cīnoties par geju tiesībām, viņi precīzi iezīmē ienaidniekus, un viņiem patīk domāt, ka viņi neizmanto tās pašas metodes, ko citi pret gejiem.
visi to jau zina, vai ne? man tikai gribējās pateikt, ka esmu vīlusies visos ideālistos. visos pēc kārtas.

sapirkos grāmatas un negribas dāvināt, jo liekas, ka visas ir foršas.

Latgalē atpūtas bāze "Namejs" nebūtu diezko populāra, jo visiem skaidrs, ka cilvēki čurā gandrīz visur

mest acis

kurš tālāk

sagribējās iesaistīties kādā kopienā. atradu "nikotīnu", tagad domāju.

smēķēju kopš 13 gadu vecuma, ar zināmu neregularitāti. daudz regulārāk es mēģinu atmest

es eju prom no darba un stāstu, ka esmu laimīga par to. ka man loti gribas pārmaiņas, atpūsties un laimīgi dzīvot un tad jau pēc kāda laika sameklēšu darbiņu un izliekos, ka piedāvājumu jau netrūkšot. bet īstenībā man ir tik sasodīti bail, ir tāds riebums pret visu, jo aizeju fakin nenovērtēta. vislaik jāizliekas.
un ne smakas no sajūtas kā pēc labi padarīta darba.

un starp citu. kāpēc visiem tik sasodīti svarīgi, ko es domāju darīt tālāk un cik man naudas makā, lai es varētu ar to kādu laiku izdzīvot neko nedarot, bļeģ.