man visai bieži ienāk prātā doma, ka es varētu izdarīt kaut ko absolūti nepieklājīgu un aizvainojošu. piemēram šodienas sapulcē, kamēr ēdu šokolādes konfekti, iedomājos, ka varētu plati pasmaidīt un teikt, ka tagad man zobi ir tādi paši kā tev (citai kolēģei). Tad es iedomajos visu to sasutumu, ar ko man naktos pec tam sastapties un man nak smiekli un es nosarkstu pie sevis. bet ši keceriga doma mani paliek un neatstajas.
tapat ir ar visiem politkorektumiem. man automatiski izstradajas antiviela pret visu, ko man grib pasniegt ka pareizu, cienijamu un tolerantu.