| es eju prom no darba un stāstu, ka esmu laimīga par to. ka man loti gribas pārmaiņas, atpūsties un laimīgi dzīvot un tad jau pēc kāda laika sameklēšu darbiņu un izliekos, ka piedāvājumu jau netrūkšot. bet īstenībā man ir tik sasodīti bail, ir tāds riebums pret visu, jo aizeju fakin nenovērtēta. vislaik jāizliekas. un ne smakas no sajūtas kā pēc labi padarīta darba.
un starp citu. kāpēc visiem tik sasodīti svarīgi, ko es domāju darīt tālāk un cik man naudas makā, lai es varētu ar to kādu laiku izdzīvot neko nedarot, bļeģ. |