Odu Kaupre - Plāns

Vispār jau iespaidiem un idejām bagāta nedēļa, laba nedēļa, neskatoties uz pieaugošu vēlmi atrast kādu, pielipt, bet vēlmes, vajadzības, kritēriji ir citi, ir sarežģītāk, gribas signālu no iekšpuses, ka viss ir konkrēti tieši tā un atpakaļceļa nav, ka jādodas tieši tur pie tā cilvēka un neviena cita. Nu labi, tik daudz emo nebija paredzēts.

Labas lietas izdarītas - iesniegti dokumenti studijām LMA maģistrantūrā, šajā sakarā arī dokumenti saistībā ar stipendiju. Ir droša sajūta saistībā ar to, ka tikšu maģistrantūrā, bet mazliet tramda stipendijas lieta. Ja būtu stipendija, tas nozīmētu, ka varētu apmeklēt visus svarīgākos festivālus un konferences, pievērsties sava stila un teorētiskā pamatojuma izkopšanai, un divu gadu laikā man kāju vietā būtu betona bloki. Tas tā. Bet klausoties runas par to, ka stipendijas mēdz piešķirt nabadzīgākiem cilvēkiem no laukiem + studentiem ar bērniem, rodas skarbs, varbūt mazliet cinisks jautājums - vai starp stipendijām un bērnu pabalstiem jāliek vienādības zīme?

Līdz studiju sākumam palicis mēnesis un projekta ietvaros rakstīju par to, ka par savu projektu varētu regulāri kaut ko publicēt emuārā. Jā - mēnesis, izskatās, ka šobrīd atkal būs brīvā laika robs kādas pāris nedēļas un tajā laikā būtu jāuztaisa jauna portfolio lapa, kuru vajadzētu sadalīt divās daļās - kā labāk? - Art un Commercial? It kā jau māksla savā ziņā arī ir komerciāla - mākslas industrija, vismaz tas uz ko es eju. Par kategorijām jādomā. Tad vēl zem tā paša rijnieks.lv blogs. Kaut kāda vienot aidentitāte. Logo, vizītkartes, kāds portfolio buklets, iespējams vizītkartes izmēros, varētu kaut kā tā. Kabatā ieliekams plakāts. :]

Izlasīju Džefa Nūna "Dziesmu asinsstraumē" un nupat tiku pie Radeka Jona "Memento". "Dziesma asinstraumē" - man patika tas, ka neizmantojot ierasto, pareizo gramatiku tāpat viss tapa pateikts un nevienā brīdī neradās šaubas uztvertā atbilstību tekstam. Panku mīlestība un "tad viņi darīja to / to neķītro / smirdīgā panku kluba auto stāvvietā / uz izrūsējušas mašīnas aizmugurējā sēdekļa" Droši vien diezgan drūmi apzināties, ka mamma un tētis tevi radījuši tieši tā. Turklāt droši vien vēl drūmāk paliek, kad uzzini, ka "tavs tētis" nemaz nav tavs tētis. Bet gan grupas bundzinieka, kurš izdara pašnāvību pirms esi viņu kārtīgi iepazinis, tētis. Labais.

Tad vēl O-kartes stendu jautājums. Man gribētos dzirdēt pēc iespējas vairāk vaļsirdīgu viedokļu par to. Kā ir?