Karoče, sēžu kinoteātrī, neatceros, kādā, bet tas arī nebija būtiski. Skatījos filmu, kādu - neatceros - nav būtiski. Būtiskais ir tas, ka tajā filmā bija iestrādāts divdesmitpiektais kadrs, kurš panāca to, ka mans prāts atdalījās no miesas un nonāca tajā filmā. Filmā es satiku kaut kādus kolēģus no Elkor, mugurā man bija sarkans krekls, kura piedurknes bija piesūkušās ar asinīm, kuras man tecēja pa muti, degunu, ausīm un acīm. Pēc brīža es atkal atrados tukšā kinoteātra krēslā un skatījos filmu. Un sapratu, ka tā ir tikai filma. Bet tad atkal ieslēdzās maģiskais 25-ais kadrs un es atkal asiņoju. Un tad atkal atpakaļ.
P.S.
Jāatzīst, ka šis sapnis nebija tik traks kā tas, kurā es sagaidīju sātana ierašanos Rīgas centrālajā stacijā. Tur viņš ieradās zilā mikroautobusā RAF Latvija, kurš ripoja pa sliedēm. Visi cilvēki bija saķēruši savas asiņojošās ausis.
Eu, man liekas, ka centrālā stacija manā dzīvē spēlē lielu lomu, jo sapņos es to bieži redzu - bija sapnis arī par Galzona Mercedes Benz, kuru varēja pārvērst par kontrabasu. Bija arī sapnis, kurā mani nošāva ar automātu centrālās stacijas kāpnēs no perona.
om
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}