- 7/25/12 07:50 pm
- Cilvēkiem Ventspilī un tās apkārtnē ir raksturīgi runāties. Kad piegājām pie pilsētas kartes, blakus sēdošais večuks uzreiz apvaicājās "Ko ta meklē?" un izpalīdzēja mums ar restorāna atrašanu, kad kempinga mītnes virtuvē sēdēju un gaidīju, kad tiks pagatavotas vakariņas, mani uzrunāja kempinga īpašniece... es pat neatceros ar kādiem vārdiem, jo, ja es uzrunāju svešu cilvēku, tad tas parasti ir ar labu iemeslu un es izvēlos ļoti pārdomātas frāzes, bet šiem cilvēkiem tas vienkārši ir dabiski, tātad, viņa, beigusi telefonsarunu teica, ka "(...) negrib palikt, jo dārgi. Heh, nu nezinu, nav jau te dārgi, tur *rāda ar pirkstu uz dienvidiem* ir dārgāk" (atgādināja leģendāro tīņu problēmu - "es neesmu nesmuka meitene, jo klasē ir vēl nesmukākas meitenes") un tad es dabūju uzskaitījumu ar visām vietām no Ventspils līdz Jūrkalnei, kur ir dārgāk par kempingu "Auseklītis". Tātad, cilvēkiem patīk runāties, punkts. Un tagad tas, ko es gribēju pateikt...
Biju nopircis Rīgas laika jūlija numuru Venstpils autoostā un biju diezgan apmierināts izlasot pirmo rakstu par Grieķiju. Sāku lasīt tālāk un jutos taisni vai nedaudz apgarots, jo, ja man no Rīgas Laika kaut kas patīk, tad parasti - patīk ļoti. Prātā iešāvās, ka pirms 3 stundu brauciena uz Rīgu vajadzētu ieiet tualetē. Tā arī darīju. Atverot durvis ar uzrakstu WC redzēju, ka tālāk ir 3 durvis - vīriešiem, sievietēm un invalīdiem, devos uz pirmajām un fonā dzirdēju balsi "Ēeeēee, samaksāt vajag". Lēnām griezos riņķī un ievēroju ka telpas sānos neievērota palikusi "Kase" (viena no lietām, kuras es universāli ienīstu ir tualetes kases, neskaitot to, kas ir Turaidas pilī, jo tā ir pārāk stilīga [hallo, tur blakus ir dīvāns], lai to ienīstu) un ievērojis uzrakstu 0.15Ls negribīgi devos tai klāt. Kasē mītošā dāma manu kluso reakciju uztvēra kā zīmi, ka iespējams es neesmu sapratis un ķērās pie savām svešvalodu zināšanām aicinošā un nedaudz alkatīgā tonī noskaldot: "Money, money, money". Tualetes kases esamība manu garastāvokli bija pārāk sabojājusi, lai es spētu priecāties par anglisko uzrunu, kas citkārt būtu šķitusi izcila.
Samaksāju un iegāju tualetē. Abas kabīnes bija aizņemtas, tāpēc piegāju pie viena no pisuāriem. Pēc brītiņa pie otra pisuāra pa kreisi no manis nostājās paresns, padzīvojis vecis un es sāku blenzt pa labi (labi, ka tur bija kaut kas līdzīgs logam, varēju tēlot, ka man patīk aplūkot necaurredzamo logu, nevis vienkārši sienu), jo citādi mana perifērā redze uztver lietas, kuras es negribu uztvert. "Eh...... eh..... eh", atskan man blakus, fantastiski, es nodomāju, viņš vēl sten, "eh...... eh.... *īss pirdiens*.... eh....", fantastiski, joprojām domāju es. "Nu nevar to pirdien' dabūt ārā," seko vaļsirdīga atzīšanās. Man smadzenes "izslēdzas", es atbildu "Brīnišķīgi". "Ko?" "Neko". Tālāk sekoja kaut kāds teksts krieviski, kur pa vidu bija kaut kāds teiciens, par ko es esmu pārliecināts, ka tas ne tikai atklāja kādu dzīves gudrību, bet arī tīri praktiski bija piemērojams šai konkrētajai dzīves situācijai. Vīrietis vēl ilgi nebeidza vārīties, bet manas smadzenes vairs neuztvēra nevienu viņa vārdu, jo es vienkārši nesapratu, kāpēc kādam cilvēkam uz pasaules kaut ko tādu šķistu nepieciešmas pastāstīt kādam citam cilvēkam uz pasaules. Ok, ventiņu runātība ir viena lieta, bet kas bija šitas?
Aizejot atpakaļ uz savu sēdvietu un turpinot lasīt iesākto, jutos daudz mazāk apgarots. - 1 domaIespraud domu
- 7/28/12 03:04 am
-
omg :D
- Sper laukā
