|
Oct. 11th, 2019|06:18 pm |
|
Once Upon a Time in Hollywood man patika. Ne tā, ka īsti aizķertu kaut ko iekšā, bet man šķiet, ka tas ir ļoti patīkams ieguldījums kino. Varbūt tikai man tā šķiet, bet filmai ir Tarantīno netipiski gluds ritums, vairāk tādā kā sajūtu un pēcgaršas ziņā - parasti ir sajūta, ka pa vidu ir kaut kādi emocionāli lauzieni kā jau Tarantīno gaumē, man šķiet. Kaut kā dotajā dienā labi rezonēja tas Holivudiskais saulainums un dzīves svinēšana. Iepriecina salīdzinoši nesen aizsāktā Tarantīno sadarbība ar di Kaprio un arī ne tik nesenā ar Bredu Pitu, kurš filmai bija kā, hmm, kulaks uz acs. Viens no interesantākajiem "filmas filmā" attēlojumiem un amizantas ainas ar di Kaprio tēla emocionālajām peripētijām un aktiera dzīves nedienām. Es vispār nezināju kā filma beidzas un tas mani pārsteidza varbūt ne nesagatavotu, bet drīzāk pat pārāk sagatavotu, bet ne tam, kas tomēr notika beigās. Manā skatījum, Once Upon a Time in Hollywood turpina Tarantīno filmu sēriju "es jums došu apmierinājumu un atriebības prieku satriecot jūsu pāridarītājus", dodot citu scenāriju ar Mensonu saistītajām slepkavībām cietušajiem (ieskaitot Holivudas kino sabiedrību kā tādu), tāpat kā agrāk Django Unchained, dodot melnādainajiem savu vergu atriebēju/ pūķa kāvēju (kā viņš pats citos vārdos ir izteicies), Death Proof atriebējsievietes un vēl daļā viņa citu filmu. Visvairāk ar šo filmu man saistās tā stāstījuma izteiksmīgums un saistošā dinamika, kas to caurvij. Interesanta bija doma par to, ka Tate murders principā sanāk kā klasisks filmas scenārijs tikai praktiski īstenots realitātē un, ka ar viņiem notika tas pats, ko paši tēlo uz ekrāniem. Vispirms filma pati sāk vedināt uz tādām pārdomām, līdz tas tiek izteikts vārdos. Šo skatījumu, manuprāt, varēja attīstīt arī tālāk un apcerēt vairāk, bet par trūkumu to tomēr neuzskatu un varbūt tā pat jau kļūtu par pavisam citu filmu. |
|