Es gan brīnos, ka tiem cilvēkiem ir kaut kas no sevis vēl palicis pāri ar tādām brokastīm, vakariņām.

Es no pagātnes esmu aizbēgusi, jo nekur es nejutos ērti un pagātnes cilvēki tik vairo neērtības sajūtu. Varbūt tas mainīsies ar tiem cilvēkiem, kas tagad apkārt. Nez.

(Reply to this) (Thread)

Jā nu smagi var beigties tāda sevis "ēšana" agrāk vai vēlāk.

Tā kā neiederīgi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, kaut kā tā. Laikam tikai tagadējā paziņu kompānijā es jūtos iederīga, bet arī - par draugu uzskatu tikai vienu cilvēku no tās kompānijas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es laikam esmu atmetis cerības tā pa īstam kaut kur iederēties

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas tas ir manas smadzenes gļuks. Tā neiederēšanās. Vai arī pasaules/cilvēku nepratība. Vārdsakot, vēl cerība ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

It kā ir tā, ka filozofiskāk uz to paskatoties tas šķiet gļuks un liekas, ka tam visam būtu jābūt vienkārši un brīžiem varu pie tā pat mierīgi pieturēties taču brīžiem vai nu mana ego Matrikss ievelk mani dziļāk vai kas, bet es sajūtos kā kaut kāds literārs, no realitātes atrauts, romāna tēls, kurš no dažādām situācijām un cilvēkiem grib paņemt vairāk un tas nereti rada neiederības sajūtu starp citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

t.i. paņemt vairāk no komunikācijas ar cilvēkiem.

Pff, bet tāpat izklausās briesmīgi. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

T.i. komunikācija liekas nepietiekamama kaut kādā veidā? Heh, laikam saprotu, bet es to sajūtu cenšos ignorēt. :D

(Reply to this) (Parent)