|
Dec. 21st, 2018|11:31 pm |
Pirms dažām dienām spontāni noskatījos "Tēvs Nakts" un prasās pēc nelielas atskaites. Filma ir biogrāfiska drāma par Žani Lipki un viņa ģimeni, kuri slēpa ebrejus 2. Pasaules kara laikā. Viena no 16 filmām programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei".
Atskaitot drūmo tematiku pašu par sevi, viena no pirmajām lietām, ko filma kārtējo reizi atgādina ir tas, ka latvieši tiešām māk veidot drāmas. "Tēvs Nakts" lakoniski un efektīvi, bez nekā lieka, izstāsta savu stāstu. Bez pārlieku mēģinājumiem pielabināties skatītājam vai izklaidējošām atkāpēm. Filma ievelk sevī pakāpeniski un neuzbāzīgi, tā, ka radītāja centienus to panākt, manuprāt, pirmajā brīdī nemaz nevar īpaši izjust, atšķirībā no dažādiem citiem kino momentiem, kad to var sajust gluži kā sniegu uz galvas. It īpaši Holivudas filmās jeb arī varbūt esmu par maz skatījies latviešu kino.
A. Skrastiņš Žaņa lomā kā parasti ir savos augstumos un, manuprāt, šo konkrēto viņa sniegumu pat varētu nedaudz izcelt pār pārējiem, kas pieredzēti no viņa puses. Likās, ka viņš ar šo lomu pilnībā saplūda.
Par ne tik iepriecinošām lietām. Bez ļoti redzami datorgrafiskās Pēterbaznīcas torņa degšanas varbūt varēja arī iztikt, taču, protams, ne jau vizuālie efekti ir šīs filmas galvenais elements. Kas, manā prātā, noved pie pārdomām vai agoniskā vistas nokaušanas aina bija naturāla vai tomēr 3D grafika šeit bija, izņēmuma kārtā, līmenī. Tas tā, ņemot vērā, ka cilvēki vēljoprojām šādu ainu radīšanai reizēm izmanto reālus skatus.
Patīkams brīdis bija, ka pēdējajās filmas minūtēs, kad nebija skaņas pavadījuma, kino zālē starp cilvēkiem valdīja neierasts kapa klusums. Varbūt vairāk jāiet uz drāmām. |
|