| |
[Apr. 30th, 2018|11:51 am] |
|
Tie brīži, kad pēc dažādām pazīmēm - ķermeņa valodas, iejaukšanās sarunās, "obligāti atbildāmiem jautājumiem" - jūti, ka kāds cilvēks manāmi jūtas priviliģētāks par tevi vai arī visiem pārējajiem telpā esošajiem cilvēkiem. Un tas arī nekas, ka viņš tevi nepazīst. Tā it kā tas būtu tāds kā nerakstīts likums, ka viņš ir pārāks par tevi. Tu tikai to nezini. Šajos brīžos tik jāsāk gudrot, kas tad nu būs tas dižais iemesls, kas cilvēkam prātā. Tā, jocīgi. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2018|11:58 am] |
|
Vakar bija iespēja par velti aiziet uz kino un tā kā "A quiet place" seansu nokavēju, aizgāju uz Billi. Vispār man patika. Visvairāk tieši tas ikdienas dzīves atveidojums, pa sīkumiem. Parādu burtnīcas, siļķes cepšana papīrā, atribūti kā tādi utt. Humors arī kopumā uzrunāja. Pēc smiekliem zālē spriežot - pārējos arī. Tas par ko aizdomājos ir, ka daži momenti filmā, vismaz man kā diletantam, likās neticami neveikli uztaisīti. It īpaši pašās beigās. Piemēram, tas teikums par to, ka Billes dzīve turpināja "iet uz augšu", tā, ka tas izteiciens jau vairākkārt tika atkārtots filmā, it kā trūktu vārdu ar kuriem izteikt tik vienkāršu domu. Vēl arī man šķita, ka tas kā filmas doma ir izteikta ir visai savārstīti un paliek tāda sajūta, ka tikai tiktu pa plāna punktiem iets uz priekšu ar to, kam būtu jānotiek pēc grāmatas, bet trūkst tādas kā domas virzības. |
|
|