***

Manā pilsētā daudz koku,
krūmu, apstādījumu,
tāpēc ļaudis tik pa krūmiem
brien, viens otru nemanot.
Bet, ja kādreiz diviem gadās
kailā pļavā sastapties,
satrūkstas tie,
nodur acis, pagriežas
un tālāk iet.

/Kārlis Vērdiņš. Ledlauži. 2001./