Hypocritic critic

LTV nesen reklamēja filmu par cilvēkiem, kas katru rītu mostas citā vietā. Varbūt kādreiz būtu sajūsmā par šādu dzīvi ārpus sistēmas, taču pēdējā laikā gribas radīt savas mājas, īstas mājas, nevis pagaidu. Jo ja vēlies ko dot cilvēkiem, sabiedrībai, vajag savu drošo vietu, mājas, kur atgriezties un atjaunot spēkus. Taču kāda cita manis daļa šo grib saukt par mietpilsoniskumu. Bez daudz kā var iztikt, viss galu galā ir gaistošs. Kāpēc man vajag apkārt lietas, grāmatplauktu, savus sīkumus, mākslas materiālus? Kaķis guļ zālītē apmierināts. Brīvs no lietām. Gājputni aizlido vai ir jau aizlidojuši uz citām zemēm. Un gandrīz visās ceļojumu filmās cilvēki aizmet prom ceļasomas un koferus, lai palaistu vaļā lieko. Arī sapņos visas ceļasomas jāatstāj, lai laicīgi paspētu izlēkt no vilciena vai ielēkt tajā. Galu galā galvenais ir sirds siltums. Bez tā visas lietas zaudē jēgu. Pat funkcionālās.