Hypocritic critic

Jau otrais rudens šeit un iet dažādi. Kad vakarā nācu mājās, šķita, ka apkārtne degradējusies un ilgāk te vairs nevaru. Bet vēlāk, kad jau krēsla lēnām pārgāja tumsā, aizgāju nelielā pastaigā uz otru pusi pa mazajām ieliņām un viss šķita brīnišķīgi, sastapu daudz kaķu, vairāk nekā visas dienas laikā. Viens melnais pūkainītis bija ļoti mīlīgs, gribēja runāties. Vēl kāds ziņkārīgais, slaids un akrobātisks krēmkrāsas kaķis, bija izlīdis uz pašas palodzes malas (otrais stāvs), bet labi, ka ielīda atpakaļ. Pārējie zvilnēja savās atpūtas vietās. Tad nu tagad zināšu, uz kurieni doties krēslas stundās, ja uznāks vēlme parunāties ar kaķiem. Vēl satiku paziņu, kura ar velo traucās mājup. Ļoti iepriecināja izkārtās krāsainas lampiņas ap groziņu pie stūres. Šķiet, ka ābolu dāvanas nekad nebeigsies, tā nu iemācos kaut ko jaunu pagatavot. Šovakar uztaisīju laimes ābolīšus. Ja katru dienu salasu pilnas kabatas ar kastaņiem, varētu būt sācies priecīgāks periods.

Lietains rīts. Uz darbu eju cauri parkam, austiņās radio. Liega Piešiņa stāsta par Ivara Šteinberga "Alfabētu" un tieši tajā brīdī pamanu garāmgājējai uz pleca auduma maisiņu, uz kura uzdrukāti visi alfabēta burti (latviešu, ar visām mīkstinājuma un garumzīmēm).

Tātad par nejauko burtu kļuva T? Tas burts šķiet diezgan labsirdīgs, šķiet, īpaši neļaunosies par viņam piešķirto neģēļa lomu. Ja viņam prieks pakalpot ar to, ka var radīt dažādas draudīgas skaņas un asociācijas, lai tēlo sliktos vesels.