Hypocritic critic

Vakar gāju uz darbu kājām un forši izmirku siltajā lietū. Caur salijušajām brillēm viss rādījās tik izplūdis un fragmentārs, bet nekādus negadījumus uz ceļa neizraisīju. Tad saule mani nedaudz izžāvēja. Arī apmetnis bija mani pasargājis no samirkšanas. Pēc darba vilcienā lasīju grāmatu, kur galvenajam varonim lietusgāzes laikā patika aizvērt lietussargu un priecāties par ūdens pieskārieniem uz sejas.

Šodien bija skaista diena kādas mazpilsētas saulē pie jūras. Jo vairāk eju kājām, jo vairāk viegluma. Sajūta, ka viss smagums nokratīts nost.

Kopš atgriezies skaidrs prāts, nemitīgi daudz ko analizēju un redzu 10000 soļus uz priekšu, pat ja ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Rāmā dzīves plūsma beigusies?