Hypocritic critic

Pirmdien bija tāda sajūta, ka laiks ir izstiepies. Pusstundu sēdēju peronā uz soliņa un gaidīju vilcienu, vērojot pelēkzilās debesu nokrāsas un satumstošos mākoņus. Ja uz perona nebūtu citu cilvēku, kas arī gaida, nodomātu, ka esmu iekritusi kādā paralēlā laika joslā, kur vilcieni kursē tikai reizi nedēļā vai esmu kaut ko sajaukusi. Meitenes uz blakussoliņa čaloja par sadzīvi. Viena no viņām teica, ka esot apokaliptiska sajūta un vispār nezinot, kāds laiks mūs sagaidīs Rīgā. Tas īpaši nebiedēja, turpināju sēdēt un gaidīt tāpat kā pārējie, jo ziņu par atceltu braucienu nebija. Vilciens tomēr parādījās ar 30 minūšu kavēšanos. Man patika noskaņa, kā pamazām satumsa un vilcienā vēl pāris minūtes neieslēdza apgaismojumu. Kāda sieviete ar telefonu filmēja skatu aiz loga. Sāka līt un es aizmigu, jo trūka gaisa (skaidrs, ka lietus laikā visus logus aiztaisīja ciet). Tā nu kādas piecas reizes modos, bet Rīga šķita vēl tālu, lai gan pēc grafika vilcienam tur jau būtu bijis jābūt pirms stundas. Tik garu braucienu sen nebiju piedzīvojusi. Kad beidzot vilciens nokļuva galamērķī, bija pārstājis līt. Tātad varbūt tāpēc vilciens speciāli brauca tik lēnu:) (ldz mājaslapā gan bija cita informācija). Pa ilgiem laikiem paspēju visu izdarīt un laiks palika pāri. Žēl, ka aizmirsu sākumu vilcienā izdomātam cibas ierakstam, atceros tikai beigas "tad ir līdzīgi kā uzrakstā uz kādas sienas "Kad spīd saule, es varētu pat dzīvot." Būtu interesanti uzzināt, kas tieši tas motivējošais bija. Bet nu varbūt tas nebija patiesi, ja jau aizmirsu.