Hypocritic critic

Nesaprotu savas krasās garastāvokļa maiņas. Ir tik daudz kas jāizdara, bet ir uznākušas vieglas skumjas, kuru dēļ jebkādai darbībai zūd jēga, tātad arī aizrautība. Bet vakarā uz brīdi uzrodas nesaprotams prieks par dzīvi. Tad atkal skumjas.

Ja tā padomā, nekad neviens cilvēks nav gribējis būt mans draugs šajā dzīvē. Atskaitot, bērnību, protams, bet tad arī draugs nozīmēja ko vienkāršāku. Vai nav augstprātīgi tā domāt, ka pasaulei būtu ar mani jādraudzējas? Un vai man vispār tam atrastos tagad tam laiks? Varbūt neesmu ievērojusi tos cilvēkus, kas gribētu būt mani draugi, jo dzīvoju diezgan noslēgti. Vēl es nekad neesmu sapratusi frāzi "more just a friend". It kā draugu mīlestība būtu kas nevērtīgāks par romantisku savienību.

Ja no rīta raksti gaudulīgus tekstus, nejaušības var piespēlēt kaut ko mīļu, ka pat nedaudz sakaunies par sevi. Vilcienā sastapu smaidīgu un laipnu konduktori, kas novēlēja laimīgu ceļu.