Hypocritic critic

Šodien kafejnīcā ievēroju nedaudz nogurušu un garlaikotu ģimeni. Vīrietis likās diezgan nelaipns, nejauki un valdonīgi izturējās pret jauno un ļoti laipno oficianti, kura tik jauki smaidīja, pat ja lielākā daļa klientu to nemaz nenovērtēja. Turpretī viņa sieva šķita tik skaista un harmoniska, šķita, ka viņai viss ir labi, jo ir radījusi ilūziju burbuli par laimīgu ģimeni. Likās, ka viņa nemaz neievēro īgno un domās iegrimušo vīru. Bet ja nu smaids bija tikai maska? Varbūt arī viņa īsti nesaprot, ko viņa šeit dara, kā var "iekārtot" tik nogurdinošu dzīvi? Un kāpēc vispār tāds vērotājs no malas kā es ir iedomājies, ka viņiem ir apnicīga un paredzama dzīve? Tas taču ir tikai viens mirklis kafejnīcā. Varbūt viņi ir tikai sastrīdējušies? Un kāda man daļa? Kamēr vecāki bija iegrimuši katrs savā pasaulē, viens no bērniem mēģināja no galda nogrūst papīra krūzīti, taču vecākais brālis radīja šķērsli - ar grāmatas palīdzību pagarināja galdu.