Hypocritic critic

Gribēju parādīt lielāko paradoksu savā dzīvē, kā es tiecos pēc brīvības un pati to ierobežoju. Draudzība ir tik trausla, cilvēki ir tik trausli. Sapņos ir patiesība. Braucu autobusā. Gandrīz nokavēju izkāpšanu, jo nez kāpēc vācu kopā kaut kādas lupatas (savas drēbes). Tomēr, lai nebūtu tik smagi skriet, aizmetu visu pa gaisu. Tik klišejiski, bet ļoti trāpīgi ilustrē, kā es pieķeros lietām un tad tās aizmetu. Varbūt tā ir ar visu?