A thin grey line between black and white - September 2nd, 2009

Visa istaba smaržo pēc āboliem, kursabiedri un kolēģi tik dāvina un dāvina. laikam nav kur likt. ja būtu pietiekami daudz miera iekšā un pacietības, varbūt tiešām iemācītos cept ābolmaizi. Bet tagad apkārt visa kā tik daudz, visi tik priecīgi un man ir liela apņēmība paveikt lielas lietas. Šitās saules dienas tomēr velk pie vecmammas uz laukiem. Gan jau aizbraukšu. Šādā vakarā ir tik jauki gulēt. Ilgi. Klausīties the cure disintegration, bet nebūt tur iekšā. Es vairs vārdus nedzirdu, tikai mūziku.

Vislabāk jau būtu atrast kādu jumtu, uz kura varētu ēst tos savus ābolīšus. Bet tad sanāktu kavēt darbu.