A thin grey line between black and white - March 22nd, 2009

Es ziemā eju gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem.
Nē. Neredzam.
Nē. Neredzam.
Katrā logā ir Nē.
Katrā logā neredz, nesaprot, noliedz.
Bet -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem neredzošiem logiem.
Mūsu ir daudz,
Kas ziemā ceriņus lauž.
Nē. Neredzam.
Nē. Neredzam.
Redziet! Turpat tie uzzied vēl trakāk.
Bet kur tad Rīgā ir tie ceriņžogi? Ir taču fasādes vien,
Ja no Juglas nāk kājām, tur ir.
Bet tuvāk centram, kur sākas fasādes vien,
Ceriņžogi visu laiku pa priekšu skrien.
Paskriet, sastājas...
Nē. Nesaprotam.
Nē. Nesaprotam.
Paskrien,
Sastājas,
Un -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem nesaprotošiem logiem.
Katrā logā ir Nē.
Es ziemā laužu kā negaiss zilganus ceriņzarus.
Nē. Noliedzam.
Nē. Noliedzam.
Bet -
Es jau tāda neesmu viena,
Kas ziemā iet gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem,
Mūsu ir daudz, un klātu arvienu vēl pienāk,
Kas iet zem visiem šiem nolidzošiem logiem.
Katrā logā ir Nē.
Es ziemā laužu kā negaiss zilganus ceriņzarus.
Nē.
Nē.
Bet -
Es ziemā eju gar zilgi ziedošiem ceriņžogiem.

1967
Monta Kroma

iepriekšējo dzejoli ierakstīju tāpēc, ka man tomēr bišķīt žēl aizejošās ziemas. Jo ziema tomēr ir viens no maniem mīļākajiem gadalaikiem