Hypocritic critic

Kad šodien sēdēju skolā un skatījos pa logu, likās, ka debesis domā par kaut ko. Daudz vairāk nekā es. Un kas notiek tur aiz tā, ko redz tikai viņas? Derētu uzskriet augšā pa sienu. Bet kas laidīs? Logs ir ciet, aizvēries un man bail to atvērt. Pa durvīm iziet neuzdrošinos. Nē, laikam nevēlos, jo tas būtu tik parasti. Nekādu šķēršļu tas nav interesanti, jo parastas lietas un darbības visu tikai sajauc. Un es pat zinu, kā neiespējamais ir panākams. Tikai vajag mazliet izdomas un piepūles. Bet kāpēc es te vēl sēžu? Laikam jau vairāk man patīk sapņot un iedomāties, ka viss ir tik nereāls nekā rīkoties. Varbūt tad iedomas zaudētu savu spēku.

beidzot pabeidzu mājasdarbu rasēšanā. brrrrrrrr..acis līp ciet. gribu spilvenu, zem mīkstas segas un daudz interesantu sapņu, lai rītā būtu ko skolā stāstīt.