Hypocritic critic

"Pēc skatīšanās uz sauli vai citu spīdošu ķermeni gaišums kādu brīdi paliek acīs; un uguns lāpas gals, ātri griezts pa apli, šķiet veidojam vienlaikus degošu riņķi. Sīkās ūdenslāsītes lietū līdzinās nepārtrauktiem pavedieniem, kas nāk no mākoņiem. Tādejādi apstiprinās, ka acīs saglabājas redzēto kustīgo lietu iespaids. Nejūtīgi priekšmeti, kas nesaglabā attēlu no pretī novietotām lietām, ir spoguļi un dažādas pulētas virsmas, kuri zaudē lietu attēlu, tiklīdz tās ir noņemtas."

Nemaz ārā šodien neesmu bijusi. Baigi dīvainā palieku. Grūti koncentrēties lasīt...Internetā apskatījos Josefa Sudeka bildes. Vecas. Tās ļoti mierīgas, nesatraucošas un skumjas varbūtās, bet ne nomācošas. Melnbaltas. šodien man patīk tādas parastas dienas, nē, tie takš mirkļi no vasaras un ziemas, priekšmeti, ēdieni, māju loghi...varētu likt klāt dzejai. Mūzika tagad ļoti klusām, lai nevienu netraucētu. Šogas man tuvāka jauno autoru dzeja. Agrāk nekas īpašs nelikās, bet tagad patīk. šodien savāds miers. Forša krēsla.

Uz galda stāv Varšavas karte, ko tagad pētu, visas tās vietas, kur biju. Biju mājās aizmirsusi, bet bez kartes man labāk tīk staigāties. Bet tagad forši uz to skatīties - atgādina četras dienas tur. Pēc šīs pilsētas mani vairs nenomāc kontrasti, augstceltnes un betona mājas. Pilsētai piemīt kaut kas īpašs, to sajutu un vēl tagad jūtu. Nekur tas nav uzrakstīts un man nogurums. Grūti saņemties pastāstīt.

Varbūt bildēs ar komentāriem???