Hypocritic critic

Beidzot vilcienā cilvēki vairāk neatgādina nogurušas un drūmas koka lelles. Tādā drūmā atmosfērā vienatnē ir baigi skumīgi braukt, jo visu laiku jādomā, kāpēc visiem ir tik bēdīgi. Un tad vienīgais prieciņš ir skatīties pa logu un ķert visu,kas tik redzams ārpusē. Taču šodien atgadījās kaut kas neparedzēts - Babītē iekāpa foršākie krievu onkas, melnās ādas jakās un sastādīja man labu kompāniju. Dzēra tēju no termosa, man arī piedāvāja, riktīgi izsmējos kopā ar šiem. Jauki cilvēki. Vēl viņiem bija pudele. Viens izvilka no somas, novicināja visiem gar degunu, bet vaļā netaisīja. Ā, un vēl šitajiem jokdariem līdzi bija pleijeris ar kasetēm. To arī deva klausīties. Tā īpašnieks man teica - Bahs. Tas man esot jādzird, es arī pateicu, kas viņiem jādzird, bet viņi neņēma galvā. Un kāpjot ārā man sīkaļai padeva roku, kā tādai dāmai. Tāds interesants ceļš šodien:)