About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
13. Nov 2007 @ 10:43 Sāpētājs
Garastāvoklis:: rāms

Kas īsti ir tas, kas sāp, kad sakām, ka sāp sirds? Vai tiešām ir runa par to mazo, nenogurstošo motoriņu, kas dzen dzīvības sulas pa lielākajiem un mazākajiem vadiņiem?

Tad kas tas ir, kas sažņaudzas krūtīs tik krampjaini, ka elpas trūkst, ka asaras dzeļ acīs un gribas kaukt pret debesīm? Varbūt kāds zina?


(nē, ar mani viss kārtībā, tās ir tikai pārdomas pēc vienas sarunas)
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
14. Aug 2007 @ 22:10 Like and love
I like it when they like me.

But I love it when they adore me.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
11. Jul 2007 @ 09:08 Cauri ir
Mūzika: Alborada

Nu, tā, Viktorija to panāca. Vakar mani palūdz aiziet, jo es nesastrādājoties ar departamentu vadītājiem. Noteikti! Ar triju departamentu vadītājiem es sastrādājos ļoti labi, un divas dāmas bija ļoti pārsteigtas par šādu notikumu pavērsienu. Es, redz, nevarot sastrādāties it īpaši ar Viktoriju. Kaut arī ar viņu es esmu vispār kaut ko kopīgi darījusi vien divas dienas.

Nu, ko, esmu atkal meklējumos! :) Ieteikumi? :)

Toties es tagad varu no rīta skatīties savu mīlo seriālu. Un apstiprināju visas ekskursijas, ko man cilvēki tik ļoti lūdzās paņemt. Pastrādāšu vasaru ar tūristiem. :)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
3. Jul 2007 @ 12:22 Komisārs
Vakar viss sākās ar to, ka man piezvanīja Spānijas vēstnieks un noinformēja, ka esot iedevis manu telefonu kaut kādam tur Eiropas birojam, viņiem vajagot gidu, jo no Spānijas esot viens uzņēmējs ciemos atbraucis.

Nu, labi...

Piezvana man, sarunājam, e-pastu atsūtīšot...

Atnāk e-pasts, apskatos - un man žoklis atsitas pret galdu! Izrādās, es vadīšu ekskursiju nevis kādam tur uzņēmējam, bet gan Eiropas Komisāram monetārās politikas jautājumos! Opā....


d.d.d.d.d.d.d.d (rociņas trīc)
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
21. Jun 2007 @ 10:38 Miglas hronikas IV - Suņukaķis
Garastāvoklis:: cheerful
Mūzika: All we need is love

Alehandro teica, ka man esot gatiperro - suņukaķis. Un ziniet - man ir visnotaļ jāpiekrīt šim apgalvojumam. Jo Migla visur nāk pa pēdām - lai no kuras telpas es pārvietotos uz citurieni, kaķis ir blakus. Un ne jau tāpēc, ka es dotos uz virtuvi un viņa domātu, ka dabūs ēst. Lai ko es darītu, ķepas ir iekšā un piedalās. Milzīgs pārdzīvojums ir tad, ja es ielienu dušā un atstāju viņu aiz durvīm. Sākuma šoks, ka es stāvu tajā šausmīgajā ūdenī un ka man nevar tikt klāt - tas jau ir apmēram pārdzīvots. Toties mazgājoties zem krāna, ja es lieku plaukstas zem ūdens strūklas, tur tūlīt pat ieceļo arī viena pelēka ķepiņa. Un atkārtoti! Pamērcē un nolaiza. Viņa arī no krūzītēm tā mēdz dzert - nevis iebāž galvu (kaut varētu), bet gan pamērcē ķepu un nolaiza.
Vēl mūsu iemīļotā spēle ir "atnes pelīti". Ir viena tāda ļoti laba, resna rotaļu pele, kuru var lieliski kodīt un atspārdīt. Un nepārspējami brīnišķīga tā kļūst tad, kad es to aizmetu prom. Kaķis sajūsmā metas pakaļ, nomedī to peli un atnes man, lai es metu atkal! Un man pat atņemt to peli nenākas - tā tiek nolikta man tuvumā uz dīvāna vai paklāja, un divas mirdzošas zilas acis satraukti vēro, uz kurieni tad es to metīšu šoreiz! :)
Vakar nopirkām viņai ceļojumu kasti. Uz tās bija uzzīmēts gan suns, gan kaķis. Nu, manējai! =D
About this Entry
ir doma
Permanent Link
7. Jun 2007 @ 10:20 Ņerrr...
Nu, tā! Beidzās jaukā, skaistā dzīve! Pirms minūtes iespērās Viktorija - mūsu "Director of sales and marketing" - un noliedza visiem iet uz virtuvi. Būs darbinieku ēdnīca, kur mūs barošot (kaut kad), bet pa virtuvi staigāšanas nekādas nebūšot. Un darba telpās arī nebūšot nekādas ēšanas un dzeršanas, tam tās neesot paredzētas. Mums te stūrī ir Venden burka ar ūdeni (dabūnams ir tikai aukstā agregātstāvoklī) - un viss! Nekādas tējas, nekādas kafijas. Punkts!

Un tā beidzās skaistā pasaka par to, ka virtuvē mēs varēšot dabūt tēju un kafiju, ka pašiem šeit nav jāiepērk ne ūdens vārāmā krūze, ne tējas paciņas...

Ņerkstēt gribas, tā dusmīgi un neapmierināti. Ievelkas te tāda iesīkstējusi vecmeita, kas savu pelēko seju un tikpat pelēkos matus pasvītro ar vēl pelēkākām un neizteiksmīgākām drēbēm, un uzstāda savus noteikumus.

Atkal pūcīga.

Jā, un visi tie rāmīši ar evakuācijas plāniem jau nokrita un saplīsa. Pat viesi vēl nebija ieradušies. Tagad daļa ir ielaminēti un bez rāmīšiem pielepēti atpakaļ. Un izdevumi lieki.... Jā, pārējās divas trešdaļas, izskatās, nāksies laminēt un līmēt man vienai pašai, jo meitenēm ir sācies maiņu darbs recepcijā. Forši!!! :(
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
2. Jun 2007 @ 18:28 Draudzība
Garastāvoklis:: bouncy
Mūzika: Placido Domingo - Alborada

Es esmu noslēgusi labāko iespējamo draudzību savā jaunajā darbavietā - ar šefpavāru! :P
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
1. Jun 2007 @ 12:04 Grrrrr....
Garastāvoklis:: pūcīga

Nē, nu forši! Kad es saku, ka rāmīšus pie durvīm pielīmēt nevarēs, jo pie virsmas skaras tikai maliņas, kas turklāt ir glancētas un ļoti šauras, tad es tieku nolikta ar tekstu: "Visas viesnīcas no viņiem ņem un visiem turas. Kāpēc lai mums neturētos?" Bet jau nākošajā brīdī par to pašu tiek jautāts puisim, kurš galu galā pasaka to pašu, tad tas piepeši tiek ņemts vērā!Un es nojaušu, ka priekšniece par to nebija pat iedomājusies pirms mana jautājuma un tikai gribēja parādīt, kurš tev ir kurš. No sākum aman kā idiotei skaidro, ka ar caurspīdīgo līmi pa malām varot un ka turēšoties, un pēc tam puisis pasaka, ka neturēšoties vis! Un tagad likšot at divpuslīmējošo skoču. Nu, lieciet. Kad visi tie rāmīši gāzīsies zemē un plīsīs (labi, ja kādam viesim uz kājām neuzkritīs - nāksies sāpju naudas un sodus vēl maksāt), tad beidzot kādam (puisim vai nu pašai priekšniecei)ienāks prātā tā ģeniālā doma rāmīšus pieskrūvēt un tad apakšējos stūrīšus pielīmēt.

Esu pūcīga. Rr.
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
25. Maijs 2007 @ 08:02 Nav labi
Es jau zināju, nojautu, ka nebūs labi. Ka uzturēšanās tik aukstās, mitrās, drēgnās telpās, kur nemitīgi klaiņo caurvējš, labi nebeigsies.

Un man izrādījās taisnība. Jau vairākas dienas turējos tikai uz zālēm, bet vakar nolūzu. Jau visu dienu jutu, ka pamazām kāpj temperatūra, tāpēc atprasījos agrāk. Mājās pārrados, degdama kā ugunīs - termometrs rādīja 39,5 grādu temperatūru. Tagad manā diētā ir parādījušās antibiotikas. Un darbā nerādīšos veselu nedēļu, vismaz.

Pī :(
About this Entry
ir doma
Permanent Link
21. Maijs 2007 @ 20:54 Pirmā darba diena
... bija jokaina. Pirmkārt, es konstatēju, ka darbā es nokļūstu tikai pēc pusotras stundas, pavadītas nogurdinošā ceļā. Tā nu nokavēju pusstundu, bet patiesībā jau neko. Izstaigāju viesnīcu - man nav ne jausmas, kā viņi plāno to atvērt pēc nedēļas. Ja es kautko saprotu no celtniecības un remontdarbiem, to haosu var savāks, mazākais, pa divām nedēļām. Bet varbūt es esmu pārāk pesimistiska....

Vispār tai vietā valda nenormāls haoss. Neviens nezina, ko dara otrs, nekas netiek līdz galamsarunāts, visi domā,ka to jau nu izdarīs kāds cits.... Uff! Un darāmā tik daudz!

Apskatījos savu topošo kabinetu. Īsts ledusskapis! Drēgns, auksts.... vī.... Man bail, ka no slimošanas neizvairīšos. No saldētavas nonākt tveicīgā pilsētā un pēc am līst atpakaļ - tas nav tas labākais variants. Nepatīk man tas stūris.

Bet cilvēki forši! Tas vien būtu iemesls palikt.

Jau šodien sāku ar intensīvu mācīšanos. Pārvāksimies uz tām telpām tikai rīt, bet šodien sāku mācīties FIDELIO viesnīcas rezervēšanas sistēmu kopā ar reģistrantūras meitenēm. Interesanti! Mana priekšniece Dace uzskata, ka man jāzin pēc iespējas vairāk, un es piekrītu. Es gribu uzzināt par viesnīcas vadīšanu visu, kas vien iespējams.

Un vēl interesantas bija pēdējās minūtes darbā šodien. Dace atvainojās man par to, ka man jāsēž birojā, bet vajagot kādu, kas saved tās leitas kārtībā, un tad jau es sākšot mācīties par banketu un konferenču organizēšau un mārketingu... wow..... Es jau redzu savā priekšā izaugsmes iespējas.

Rezumē - būs labi! =)
About this Entry
ir doma
Permanent Link
14. Maijs 2007 @ 19:38 Miglas hronikas - III - Ciemotāja
Atšķirībā no lielākās daļas man pazīstamo kaķu, Migla itin aktīvi ciemojas citās mājās. Nē, ne jau pēc pašas gribas, bet gan apstākļu spiesta. Nu, gadās ik pa brīdim uz vairākām dienām ārpus Latvijas aizbraukt - tad nu Migliņa dodas pie kāda labsirdīga cilvēka padzīvoties. Lai kaķa sirsniņai vientuļi nav un lai puncītis čokurā neraujas. Sākumā viņa pa ceļam ļoti baidījās no visa un ņaudēja, tagad jau azotē brauc kā mazais zaļais. Tikai ik pa brīdim nopēta apkārtni, tad atkal noslēpjas zem jakas. Pat aizmigt pamanās!

Pēdējo reizi viņa tā ciemojās pie manas mammas un Lūsītes. Tā rūca un šņāca uz mazo intrūderīti, bet tam nekas! Tvarsta tik aiz astes un spēlēties grib! Man šķiet, ka viņai Lūses tagad drusku pietrūkst. Mama saka, ka Lūsijai arī. Nu, apmēram sava izmēra tomēr zvērs. Tagd labākais draugs ir Pīļknābis, ko var ņurcīt, kodīt un spārdīt, cik tik gribas! =D

Tagad tikai būs jāaizbrauc sapotēties un piereģistrēties, un tad varēs doties pastaigās pa sētu. Pavadiņā, protams. ;)
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
11. Maijs 2007 @ 01:06 Tas ir noticis
Iekšā ir mierīgi. Viens konkrēts šķēršļu skrējiens ir beidzies.

Jāatzīst, ka vienu brīdi sabēdājos. Jo bez tās obligātās man bija vēl tikai viena draudzības zīme. Prātā virpuļoja domas: vai tiešām es esmu tik maz mīlēta? Bet tad es pasmaidīju - tam taču nav nozīmes! Nekādas nozīmes. Ja nu vienīgi - ir nepārprotami skaidrs, ko es ar aizvērtām acīm varu uzskatīt par draugiem. Un tā daļa, ko krāsainā pasaule neredzēja, bija tik aizkustinoši sirsnīga un personiska, ka man asaras sariesās acīs. Un tapa pilnīgi skaidrs, ka ir bijis vērts. Ir bijis vērts skriet, censties, plēsties un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Un vēl ir liels gandarījums par to, ka ir iespējams atskatīties un redzēt sava darba augļus. Bet to es jau reiz teicu...

Vispār - ir labi. Tagad paveras jauni apvāršņi un jaunas iespējas. Forši! Patiesībā tieši tas, ko es biju gribējusi. Nu, gandrīz. =)
About this Entry
1 raksta
ir doma
Permanent Link
28. Apr 2007 @ 15:38 Narcises
Garastāvoklis:: atmiņās iegrimusi
Mūzika: klusums

Šodien tirgū nopirku narcises. Divdesmit krēmīgas trompetnarcises. Tādas, kādas kādreiz auga manas vecmāmiņas dārzā. Un es tieši gribēju veselu buntīti narcišu - tāpēc arī gāju uz tirgu. Un gāju tieši pie večiņām, kas ejā blakus puķu ielai tirgo savas pašu puķītes. Gandrīz pajautāju vienam pavecam vīram, cik tad viņam maksā narcises, bet viņš izvilka telefonu un sāka kaut ko runāt skaidrā krievu valodā... Aizgāju garām. Nebija īstā noskaņa.

Un tad es ieraudzīju viņas. Trompetnarcises. Sēdēja tām blakus večiņa. Tāda sirma un salīkusi, skaitot puķītes manis izvēlētajā buntītē, rociņas trīc... Mana omamma mēdza audzēt savā dārzā puķes un vest uz tirgu. Arī zariņus agri pavasarī viņa mēdza lauzt, paplaucēt mājās un tad pārdot šos trauslos atmodas vēstnešus pēc dabas un skaidruma izslāpušajiem pilsētniekiem...

Tā ar mani kopā šodien bija viņas abas. Sailgojos.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
26. Apr 2007 @ 12:43 Kaut kas ir
Sajūta tāda, it kā krātiņnam būtu atrautas vaļā durvis un es būtu beidzot tikusi ieelpot svaigu gaisu. Jau varu izbāzt laukā galvu, vairs nesmoku nost. Un drīz, drīz jau tikšu laukā pavisam!!!

Un vēl ir tāda liela gandarījuma izjūta. Par to, ka ir daudz kas padarīts. Par to, ka ir sasniegts viss, ko vien bija iespējams sasniegt, un uzkāpts tik augstu, cik vien iespējams. Par to, ka izdarīts ir liels darbs, ka paliek iestrādes un pārliecība, ka šis darbs turpināsies un augļi nāks. Un augļi būs redzami ļoti drīz, jau ir redzami.

Dziesma skan ausīs. Tas bija pārsteigums. Savādi.....
About this Entry
ir doma
Permanent Link
20. Apr 2007 @ 08:26 Iegrābos
Nu, tā, iegrābos. Pankūkas esot izdevušās tik garšīgas, ka man tagad tās būšot jācep biežāk. Tā Agris teica. Jo pats nemākot cept pankūkas. Ups....
About this Entry
2 raksta
ir doma
Permanent Link
19. Apr 2007 @ 16:19 Modelis
Vakar taisījām ideālās ģimenes modeli: kamēs es virtuvē, ar priekšautiņu apsējusies, cepu pankūkas, Agris izlaidies sēdēja dīvānā un skatījās Simpsonus, klāt piedzerdams... nē, ne alu. Karstu kakao. Bet tomēr :)

Inčīga sajūta.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
16. Apr 2007 @ 18:08 Miglas hronikas - II - Lilac point
Garastāvoklis:: cheerful

Es biju domājusi, ka man ir pelēks kaķītis. Bet še tev! Nekā! Viņai ir lillā pēdiņas, violetīgas austiņas un tumšu violeti punktiņi uz mēlītes. Viņas mamma esot no Krievijas ievesta un viņas nokrāsa skaitoties "Sireņevaja". Angliski tas saucas Lilac point. Tā nu man ir tāds pavisam īpašs kaķītis. =)

Viņa tik smieklīgi izskatās, kad sēž, mēles galiņu izbāzusi! =D Baigais ķēmiņš! =D

Un vispār, es nebiju zinājusi īsti, ka kaķīšiem asumiņi ir tikai mēlītes vidū, bet maliņas ir gludas un maigas. Migliņa tik mīļi māk nolaizīt degungalu vai vaigu, ka es vienkārši izkūstu. Un vēl viņa mēdz no rītiem pienākt un zīžļāt man auss ļipiņu. Tā, čāpstinādama. Tik smieklīgi izklausās! Tikai tie asie zobiņi ir dikti sāpīgi. Ja nebūtu to, tad jau varētu ļaut, lai viņa tā dara.

Baigais jaukums man tā pūku čupiņa.
About this Entry
ir doma
Permanent Link
12. Apr 2007 @ 09:55 Miglas hronikas - I - Ienākšana
Garastāvoklis:: priecīga

Viņa ienāca manās mājās ar mazām, mīkstām, pelēkām ķepiņām un izmisīgu "ņau!", zilajām ačtelēm meklējot nepazīstamajā vietā ko pazīstamu.

Tas notika tā:
Es jau ilgi pīkstēju un čīkstēju, ka gribu kaķīti. Būtībā jau kopš dienas, kad pārvācos no mammas mājām pie Agra un atstāju Lūsīti tur. Īpaši tas saasinājās tais pāris dienās, kad mamma devās braucienā ārpus Rīgas un Lūsīte palika pie manis. Galu galā Agris piekrita un mēs pasūtījām kaķīti. Solīja jau uz pavasari, bet tad pateica, ka būšot tikai uz maija beigām - jūniju... Nācās atteikt, jo tas ir pārāk vēlu. Bija ļoti bēdēigi... Un tad Agris iežēlojās un teica: "Meklē sludinājumu." Tas bija 12. martā. Un es, izrakņājusies pa dažādām reklāmas lapām intenetā un neko neatradusi, vēlreiz iegāju www.reklama.lv - un priekšā ir tieši tai pašā dienā ielikts sludinājums par trim maziem Bali kaķīšiem, kuri ir gatavi doties pie jauniem saimniekiem... Tūlīt pat sazvanījāmies, un kaķuks bija aizrunāts!

Pie manis viņa pārnāca dzīvot saltā sestdienā, 17. marta dienā. Sazvanījāmies, un devāmies uz Zaķumuižu pēc bērna. Bija domāts, ka mēs būsim otrie, bet izrādījās, ka tie citi cilvēki ir Berģos samaitājuši savu mašīnu, un tā nu es tiku pie izvēlēšanās pirmā!!! Trīs kaķēni pīkstēdami pamuka zem trepēm. Viens bailīgi ierāvās stūrī, otra dusmīgi šņāca un pat spļaudījās! Trešā peka pēc saimnieces mudinājuma iznāca laukā - to arī paņēmu. Pa ceļam ne gluži raudāja ne kā. Tikai negribēja groziņā sēdēt.

Tā nu pirmo dienu man mājās bija zemgultas kaķītis, kurš bija atradis savu drošo vietu un laukā nenāca. Tikai pa nakti izķeksēju žēlo ņaudošo vientuļo radībiņu no aizdīvāna un paņēmu blakus gultā.

Mana mazulīte =D
About this Entry
ir doma
Permanent Link
6. Mar 2007 @ 14:26 Trūkst
Garastāvoklis:: bitchy
Mūzika: Mēmā dziesma

Šodien uzzināju, kāpēc mani ne tikai nepieņēma vienā manis ļoti kārotā darba vietā, bet pat neatbildēja uz aizsūtīto pieteikumu. Izrādās - man kaut kā trūkst. Kaut kā būtiska. Vitāli svarīga. Divu bumbuļu starp kājām. Un darbs ir organizatoriska rakstura, nekādā ziņā ne saistīts ar smagumu cilāšanu vai cita veida īpašu fizisku sagatavotību. Un tas nav arī mācītāja amats.

Forši, ne?
About this Entry
3 raksta
ir doma
Permanent Link
1. Mar 2007 @ 13:11 Vīrs
Man ir vislabākais, vismīlošākais, visbrīnišķīgākais, vislieliskākais un visfantastiskākais vīrs pasaulē!!!
About this Entry
ir doma
Permanent Link